Pāriet uz galveno saturu

Vudija Allena atzīšanās mīlestībā

Vudija Allena atzīšanās mīlestībā jeb filma "Romai - ar mīlestību" bija tieši kā punkts uz i manā "10 lietas, kas jāizdara līdz Romai" sarakstā. Kad līdz braucienam atlikušas vien stundas, varu droši apgalvot, ka sarakstā visraitāk veicās tieši ar itāļu filmu un ēdienu iepazīšanu. Tomēr nupat redzētā Allena filma ir vienkārši fantastiska atpūta no pirmās minūtes līdz pēdējai un attēlo tik itāliski stereotipiskas ainiņas, ka es visus aicinu nenožēlot kino pavadītās divas stundas, lai gūtu pozitīvu smieklu šalti. Iekārdināšanai - šeit filmas oficiālais treileris.

Kinomīļiem Vudija Allena filmas "Romai - ar mīlestību" slavenie aktieri būs viegli atpazīstami, bet ja nu tomēr nepieciešams, te arī filmas oficiālā mājaslapa. Es nebūt netaisos iedziļināties Penelopes Kruzas, Aleksa Boldvina un citu attēlotajos varoņos un viņu vārdos, taču vēlos minēt tikai trīs iemeslus,  kāpēc šī filma man tik ļoti patika.

1. Ir rudens, vakari tumši, īstas vasaras mums nemaz nav bijis, darbu gūzma šķiet neuzveicama, taču šī ir filma, pēc kuras šķiet, ka viss ir tik ļoti easy-peasy, nu tik ļoti, ļoti, ka itāliskais dzīvesveids šķiet teju vai pielipis kā pusvārīts spageti. Filmas sākumā policista teiktais, ka "stāsts ir visapkārt" ir tik patiesi vārdi, ka jāpabrīnās, kā par to ikdienā piemirstam. Un ikdienas stāsti ir tie, kas veido nepārprotami amizantas situācijas, smieklus caur asarām, pārpratumus un happy end. Amerikāņu tūriste iepazīstas ar itāļu juristu pie Spāņu kāpnēm, vienkāršais ģimenes tēvs Leopoldo uz ielas pēkšņi kļūst par slavenību, prostitūta Anna nejauši nokļūst "jaunizceptā" vīra Antonio viesnīcas istabā un radu lokā, bet "jaunizceptā" sieva Mailija,  meklējot frizētavu, pazaudē telefonu notekūdeņu akā un nokļūst vispirms slavena aktiera un tad noziedznieka apskāvienos  - lūk, stāsti, kas katrs virpina Allena atzīšanos mīlestībā savai Romai, kurā tūkstošgadīga arhitektūra, stabilitāte un nemainīgums saplūst ar lielpilsētas steigu, auto taurēm un grande finito itāļu stilā.

2. Katram mums ir savi priekšstati par to, kāda tad ir Itālija, Roma un itāļi, taču filmā "Romai - ar mīlestību", manuprāt, veiksmīgi tika parādīti arī amerikāņi, kā arī dažādi stereotipiski uzskati. Draudzenes draudzene noteikti ir savaldzinātāja un pavedinātāja; jāprecas ir ar bagātu puisi; ja amerikānis, tad visur saskata biznesa iespējas; ja itālis, tad noteikti ar skanīgu balsi (un, ja satiekas amerikānis ar itāli, tad noteikti rodas bizness ar opermūziku dušā - iespējams, visvarenākais filmas skats); katrs amerikānis ir ja ne psihiatrs pats, tad vismaz apmeklē psihiatru (šajā filmā pat ir abi varianti); ja runa ir par slavu, tad to iespējams gūt pat visvienkāršākajam pilsonim, jo tautai (lasi: paparaci) taču tik ļoti interesē, ko viņš ēd prokastīs un kādus bokseršortus valkā - vārdsakot, šī ir nebeidzamu  asprātīgu stereotipu filma, kurā neiztrūkst i sievas dusmas un dunča sagrābšana, bet vīru/sievu maiņa pat nestāv tuvu Berluskoni seksa skandāliem.

3. "Vecums nāk ar gudrību. Nē, vecums nāks ar nespēku" - lūk, tāda ir Allena filmas ironija varoņu dialogos. Mēs visi alkstam mīlestības, bet visi arī kļūstam vecāki ik dienas.

Iesaku filmu skatīties darbdienas vakarā un gūt pozitīvu emociju šotiņu ikdienas darbiem! Filma patiks visiem, kuriem tuvs ir humors un ironija. Nē, te nebūs jāmeklē slēpti mesidži un daudzslāņaini pastāstiņi, lai gan Vudijs Allens parāda, kā viens stāsts gluži kā lavīna var izraisīt nākamos. Filma vienkārši ir jaukai atpūtai. Šai filmai būs jābūt manā kolekcijā!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...