Par 2011. gada izlasīto labāko grāmatu uzskatīju Elpas šūpoles; par šīgada pirmajā pusē labāko - romānu "Istaba". Domāju, ka tā arī "Istaba" paliks aizkustinošākais šīgada laikā lasītais darbs, taču nu ir vēl kāds, kurš iesaistās duelī par vismīļākās grāmatas titulu, un tas ir Daniela Kīza vairākas prestižas balvas ieguvušais romāns Puķes Aldžernonam. Romāna nonākšanai manās rokās arī ir stāsts. Vispirms grāmatnīcā to noliku atpakaļ plauktā, jo zinātniskā fantastika nu nebūt nav mans sirdij tuvākais žanrs, lai gan par šo darbu biju dzirdējusi. Nē, nē, nē, man vajag kaut ko reālu, nevis fantastisku! Pēc nedēļas nenocietos un šo grāmatu uzdāvināju sev Ziemassvētkos, un tagad šo grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, kas vēlas pārdomu vērtu, neaizmirstamu stāstu par Cilvēku - Citādo Cilvēku.
Pavisam īss satura izklāsts.
Čārlijs Gordons jau kopš dzimšanas ir savādāks, nekā viņa vienaudži - viņa sasniegums ir tas, ka pats prot aizsiet kurpju auklas. Tagad Čārlijam ir 32 gadi un viņš strādā Donnera maiznīcā kā "melno darbu" veicējs. Taču Čārlijam ir vēlēšanās būt "guderam", viņš nesen ir sācis apmeklēt vakarskolu garīgi atpalikušajiem, kur Mis Kinjanas vadībā apgūst lasītprasmi un rakstītprasmi.
Tad Čārlijam ir izdevība būt "izmēģinājuma trusītim" jeb piedalīties kādā zinātniskā eksperimentā, kurā ar "opirācijas" palīdzību var palielināt IQ. Iespējams, ka tas darbojas arī uz cilvēkiem, jo vismaz uz Aldžernonu, kas ir pele, tas ir iedarbojies.
Jā, arī Čārlijam sākas strauja intelektālā attīstība - viņš drīz vien sazinās 20 valodās, tostarp spēj lasīt izmirušajās valodās, sāk apšaubīt eksperimenta veicēju - Strosa un Neimara - autoritāti, pāris dienu laikā spēj apgūt visas dažādās psiholoģijas skolas, teorijas un nostādnes, līdz pierāda, kas notiek gan ar viņu, gan Aldžernonu, sacer klavierkoncertus un raksta pētījumus lingvistikā. Ja šeit stāsts beigtos, tad to varētu dēvēt par happy end. Taču nē, stāsts nebeidzas.
Kas notiek, ja grāmatu nelasa kā zinātnisko fantastiku?
Lasot šo grāmatu, es no savas apziņas izslēdzu domu, ka tas ir zinātniskās fantastikas darbs. Man tajā mazsvarīga bija eksperimenta līnija, bet priekšplānā bija Čārlijs - Citādais Cilvēks. Šis ir līdz kaulam un sirds dziļumiem aizkustinošs stāsts par garīgi atpalikušu cilvēku un viņa neilgo intelektuāli spožo triumfa brīdi. Jo "gudrāks" kļūst Čārlijs, jo vairāk viņš atceras savu bērnību, mātes cenšanos viņu "pārtaisīt par normālu", tēva bezspēcību mātes priekšā, kad Čārlijs tiek kārtējo reizi sodīts, māsas naidu pret "ne-tādu" brāli. Un tajā brīdī man ir tikai viens jautājums - cik reižu mēs katrs esam bijuši neiecietīgi pret kādu čārliju, kādu, kuram ir mazāk dots nekā mums pašiem, kuram ir grūtāk likt pieturzīmes (cik priecīgs ir Čārlijs grāmatas 43., 44. lpp., kad atklāj, kas ir komati un citas pieturzīmes!!!) vai vārdu "atceries" nerakstīt kā "acceries"... Iesmiet, it kā nedomājot ļauni... To lieliski vienā jautājumā izsaka psihologs Vinslovs, kad Čārlijs Gordons, kura IQ nu ir 185, ir ieradies Vorenā - mītnes vietā garīgi atpalikušajiem: "Cik jums pazīstamu cilvēku ir gatavi paņemt pieaugušu cilvēku uz rokām un barot no pudelītes? Riskējot, ka pacients viņus nočurās vai nokakās? (..) Ko jūs vispār zināt par to, kā ir, kad cilvēkam liegta jebkāda cilvēciskas dzīves pieredze, - un tā ir ar lielāko daļu mūsu pacientu?" (227. lpp.) Lūk, tieši tāpēc šī nav zinātniskās fantastikas, bet gan visreālākās īstenības grāmata, kurā atpsoguļots dzīvesstāsts, kāds varētu būt tepat mums blakus!
Grāmatas autors Daniels Kīzs pie stāsta par Čārliju nonāca vairāku gadu garumā. Mācot angļu valodu skolēniem ar speciālajām vajadzībām, kāds puisis reiz esot Kīzam jautājis, vai viņu varēšot pārcelt "normālā klasē", ja viņš mācīšoties jo īpaši cītīgi. Par Kīza darba tapšanu, daudzajām balvām un darba ekranizējumiem var izlasīt šeit, tomēr šis ir darbs bez noilguma, un par to, ka tā ideja radusies "tālajos" 1950.gados liecina vien tādi vārdi kā "mašīnrakstīšana".
Šķiet, ka visspēcīgāk grāmatas "Puķes Aldžernonam" motīvu izsaka šie Čārlija vārdi: "Pat garīgi atpalikušais vēlas būt tāds pats kā visi. Bērns neprot pats paēst un nezina, kas ir ēdams, taču visi zina, kas ir izsalkums." (197. lpp.). Līdz ar brīvību nāk skumjas - arī tā ir Čārlija atziņa, jo reizēm vairāk draugu ir tad, ja esi "nepieskaitāms", bet "pieskatāms". Gudrībai līdzi var nākt vientulība, taču lasīšana var apmierināt neremdināmo izsalkumu - vai tas būtu Dostojevskis, Flobērs, Hemingvejs vai Daniels Kīzs. Izlasi "Puķes Aldžernonam", ja arī tavs prāts vēlas nopietnu pārdomu literatūru!
Komentāri
Ierakstīt komentāru