Pāriet uz galveno saturu

Pārdomas par izstādi "Skola 2013"

Četras dienas no 28. februāra līdz 3. martam Ķīpsalas izstāžu hallēs norisinājās divas paralēlas izstādes - visu grāmatmīļu tikšanās jeb Grāmatu svētki un zinības alkstošo pulcēšanās izstādē "Skola 2013". Šoreiz nedaudz pārdomas par pēdējo minēto kā vecākam, nevis profesionālam "urķim".


Ir, protams, labi, ka Latvijā ir uzņēmīgi ļaudis, uzņēmumi un brīvprātīgie, kuri organizē tādu gana specifisku pasākumu kā izglītībai veltītu izstādi "Skola", kurā vienkopus var pulcēties abas puses - tie, kuri mācās (vēlas mācīties), un tie, kuri nodrošina (var nodrošināt) šo procesu. Atceros, ka vēl pirms pāris gadiem skolēni no lauku skolām ieradās uz izstādi kā vienas dienas piedzīvojumu galvaspilsētā, jo braucienā tika iekļauts ne tikai izstādes apmeklējums, bet neiztrūkstošā "kultūras piedeva" jeb došanās uz Lido atpūtas kompleksu Krasta ielā (visbiežāk) vai kāda muzeja apskate (retāk). To zinu no personiskām sarunām.
Taču šogad man ir vairāki vērojumi kā 9. klases skolnieces mammai, kura svētdienu pavadīja izstādē, lai kopīgi apskatītos, uz kuru pusi vēji pūš. Pavisam noteikti ir skaidrs, ka mācības tiks turpinātas vidusskolā tepat Latvijā, taču ko darīt pēc tam? Protams, ir skaidrs, ka vēl priekšā vairāki pārdomu gadi, taču vienmēr labi ir sākt interesēties par dažādām iespējām.
Apstaigājām vairākas Latvijas augstskolas, kā arī dažas no izstādē redzamajām ārzemju augstskolām. Pirmais vērojums - uzmācīgi tiek grūstas reklāmas lapiņas, taču dziļākus un nopietnākus paskaidrojumus saņemt nav iespējams. Viena no jomām, kas meitu interesē, ir žurnālistika. Ļoti jauki, pieejam pie Salfordas Universitātes pārstāvjiem, jo šīs universitātes reklāmplakātā uzskaitītas visas piedāvātās mācību programmas, un meita vēlas zināt ko vairāk par Media programmu. Jauki. Gados jaunā konsultante šīs universitātes stendā uz manu jautājumu "ko jūs varat pastāstīt par šo universitāti un konkrēti šo programmu?" atbild ar "ko jūs vēlaties zināt?". Kad vēlreiz jautāju tieši par media programmu, tiekam pievestas pie datora un šīs universitātes mājaslapas. Mums paskaidro, ka šeit visu varam atrast un izlasīt, ka studijas maksā 9 tūkstošus mārciņu gadā, bet esot "ļoti lielas iespējas dabūt stipendiju", ka vidējai atzīmei jābūt 7,0 un IELTS rezultātiem 6,0, lai iestātos Salfordā. Tas arī viss, jo katalogi ir izbeigušies, vien tiek nogriezta maza lapiņa ar mājaslapas adresi un e-pastu, uz kuru varam rakstīt, ja kaut ko neatrodam. Ne vārda par to, kāpēc vajadzētu izvēlēties tieši šo universitāti, nevis LU, RSU vai ziemeļbrāļus igauņus.
Tieši tādi paši secinājumi ir arī par citām izglītības iestādēm, kuras mūs interesē. Samaksājot Ls 2,50, skolēns iegūst ieejas biļeti, lai izdzirdētu standartfrāzi "to varat sameklēt mūsu mājaslapā". Manuprāt, daudz lietderīgāk ir apmeklēt skolu, universitāšu, koledžu, profesionālo skolu piedāvātās atvērto durvju dienas, kuru laikā ir iespēja gan tikties ar mācībspēkiem, gan redzēt telpas, materiāltehnisko nodrošinājumu, iespējams, pat piedalīties kādā paraugstundā vai lekcijā. Informāciju tehnoloģiju laikmetā šādā formātā izstādei noteikti būtu jāpārdomā piedāvātais saturs, lai "to jūs varat sameklēt mūsu mājaslapā" nekļūtu par standartfrāzi, ko nākas izdzirdēt teju vai katrā stendā. Savukārt jauniešiem, kuri ir izglītības iestādes meklējumos, es ieteiktu aktīvi izmantot ne tikai mācību iestāžu mājaslapas vai personiskus sakarus un draugu draugu atsauksmes, kas konkrētajā iestādē jau mācās, bet arī uzdrošināties aprunāties ar pasniedzējiem un pieteikties īsās vizītēs, lai noskaidrotu interesējošos jautājumus klātienē.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.