Par filologiem un darbiem

Šodien tviterī izlasīju apmēram šādu ierakstu: "Filoloģijas maģistra grāda ieguvēja lūdz piedāvāt jebkādu darbu." Klāt bija arī ironiska piezīme ar apmēram šādu tekstu: "Izlasi šo ierakstu, izvēloties, kurā programmā studēt." Tas lika man mazliet sašūmēties, jo neba tas, ka esi filoloģijas maģistrs, ir kā zīmogs uz pieres, ka darba tev nebūs. Viss ir katra cilvēka rokās, ko un kā viņš/viņa darīs ar gūtajām zināšanām. Un tomēr - te manas pārdomas, jo arī es esmu filoloģijas maģistrs, absolvējusi mūsu pašu LU angļus.

Darbojies pats, nevaino citus!

Nezinu, vai tā ir mūsu postmodernā tehnolaikmeta raksturīga iezīme, taču es ikdienā tik bieži saskaros ar jauniešu "viņš vainīgs/tas to neizdarīja" un tamlīdzīgām piebildēm, ka jādomā par kādu sindromu. Darbu nepienes uz paplātes? Jā, nepienes gan! Ko pats esi darījis, lai tevi ievērotu, lai tu izceltos starp daudziem vienaudžiem? Ar ko tu mani, savu potenciālo darba devēju, vari pārsteigt (pozitīvā nozīmē!) savu zināšanu, mācību sasniegumu, prasmju, interešu ziņā? Esmu pati bijusi gan darba intervējamo, gan intervētājas lomā. Kā darba devēja esmu bijusi patīkami pārsteigta par jauniešiem, kas prot skaidri formulēt savu viedokli, savā CV var uzrādīt dalību apmaiņas programmās, konkursos vai konferencēs, jo tas pierāda, ka manam iespējamajam kolēģim ir motivācija sasniegt ko vairāk par maršrutu gulta-lekciju atsēdēšana. Reiz biju uzaicināta novadīt lekciju 12. klases skolēniem. Viņiem tā arī teicu: piesakieties darbos kā brīvprātīgie, ir tik daudz iespēju to darīt, taču pēc tam jums būs jauks ieraksts savā CV, kas var pavērt ne vienas vien durvis (un darba devēju sirdis). Esmu augsti novērtējusi jauniešus pilnīgi bez jebkādas iepriekšējas darba pieredzes, ja viņi parāda, kā brīvā laika intereses un hobiji varētu nākt par labu darba pienākumu veikšanai. Nesaku, ka vienmēr ir trāpīts desmitniekā, bet tas ir bijis kā avanss no manas puses: parādi, kāda ir tava motivācija, un pierādi, kā spēj attaisnot doto uzticību. Nenoliegšu, ka ne vienmēr ir bijis viegli.

Ko nedarīt?

Laikam teksts par CV noformēšanu un pareizrakstības kļūdu izskaušanu teju vai katram džinkst ausīs, taču atgādināšu to vēlreiz - raksti pats, bet iedod kādam savu uzrakstīto pārlasīt! Nepārsūti motivācijas vēstuli autopilotā visiem uzņēmumiem pēc kārtas, nenomainot adresātu! Jā, esmu saņēmusi tādas motivācijas vēstules, kurās mani iespējamie kolēģi nav papūlējušies uzrakstīt, uz kādu uzņēmumu un amatu viņi vēlas pretendēt. Nerunāju par komatiem, bet par garumzīmēm un tādām elementārām lietām, kas nu gan katram būtu tā kā jāpamana savā darbā - CV nav jāiesniedz kā eksāmenā noteiktā laikā, to var pārlasīt kaut miljoniem reižu. 

Pagājušajā gadā, piedaloties savas grupas iespējamo kolēģu atlasē, mani pārsteidza kāds intervējamais, ienākot telpā un apsēžoties riktīgā pufaikā. It kā būtu ieskrējis tuvējā veikalā pēc cīsiņiem! Vai skolās jauniešiem būtu jāmāca arī tādas elementāras lietas, ka darba intervija tomēr ir jau otrais posms, kas rada iespaidu par potenciālo darbinieku un kaut nelielas etiķetes ievērošana te ir svarīga? Labi, piekrītu, kājas uz galda vēl neviens intervijā nav uzlicis. Un lūdzu, lūdzu, ja esiet darba attiecībās, darba intervijā nestāstiet neko sliktu par saviem kolēģiem un darba devēju! Arī to pieredzēju. Lieki teikt, ka šādiem intervējamajiem es esmu teikusi striktu "Nē!". 

Palasi (nu kaut vai iegūglējot!) informāciju, kas tad ir uzņēmums, kurā vēlies strādāt! Vai šāds padoms šķiet smieklīgs? Tikai ne man, kura ir pieredzējusi, ka intervijas laikā darba meklētājs nespēj atbildēt, ko tad šis uzņēmums, kura telpās viņš šobrīd sēž, dara. Man smiekīgi tas nešķiet.

Visbeidzot par filologiem

Tas ir ļoti maldīgs pieņēmums, ka kāda augstskolu programma ražo nevajadzīgus speciālistus. Visi speciālisti ir vajadzīgi, taču ir jābūt labam speciālistam, kas ir gatavs sākt ar mazumu, uzņemties mazāk atbildīgu darbu, veikt rutīnas darbus. Nežēlojies, bet kārtīgi, rūpīgi, precīzi noteiktajā termiņā un atbildīgi dari savus uzticētos pienākumus! Ja ir sapulces, prāta vētras vai vienkārši diskusijas, kurās lūdz izteikties ikvienam, ja prasa ierosinājumus, idejas, tad klāj vaļā, ko vari piedāvāt! Ne viss tiks atbalstīts, bet tu būsi sevi parādījis kā domājošu personu. To pamanīs tavs tiešais vadītājs, kurš to noteikti pateiks tālāk augstākstāvošajiem un pat uzņēmuma vadītājam, ja strādā nelielā/vidējā uzņēmumā. Ikvienam ir iespēja augt, kāpt pa karjeras kāpnēm! Ja arī savā pašreizējā darbavietā nevēlēsies palikt uz mūžu, ikviena pieredze nāk tikai par labu CV ierakstiem.

Vecas tantes murgi? Nebūt nē! Kā zaļš gurķis sāku studēt un paralēli strādāt skolā. Nebūt nebija viegli ar dažādajiem skolēniem, untumiem, dokumentāciju, sapulcēm un ko tik vēl ne. Tad mācīju pieaugušos, bet nu jau biju krietni noslīpējusi savu komunikāciju, sadarbību, jā, pratu ierobežot arī savu ego. Tikai tad, kad cilvēks ir tik profesionāli pieaudzis, kas spēj piecirst kāju un argumentēti pateikt, ko tad vēlas mainīt, viņš/viņa ir patiešām nobriedis būt sava ceļa gājējs.

Vai es savos 18 gados, sākot studijas tajos pašos filologos un darbu skolā ar piektklasniekiem, kaut reizi iedomājos, ka nepaies ne divas desmitgades, kad būšu atbildīga par 12 cilvēku lielu nodaļu, produktu attīstību, stratēģiju, sadarbību Eiropas un ne tikai mērogā? Nē un tūkstošreiž nē! Vai es apzināti virzījos pretī tam, kas esmu, ko daru, ko sasniedzu? Jā un nē. Jā, jo uzņēmos atbildību, mācījos, atzinu, ja kļūdījos (starp citu, to visgrūtāk ir atzīt pašam sev, ka kaut kas nav sanācis, kā iecerēts). Nē, jo viss notikušais vairāk ir kā nejaušība, kas pamazām ir vedusi uz augšu.

Filologs nebūt nav norakstīta profesija! Es saprotu, cik smagi, grūti un reizēm līdz izmisumam nikni uz apkārtējo pasauli un netaisno dzīvi ir tie, kuriem nav darbs. Taču reizēm vajadzētu sev vēsā mierā pajautāt: vai esmu izdarījis visu, lai sevi parādītu kā labu potenciālo darbinieku? Nebūt ne visi IT speciālisti tiek visur pieņemti un gaidīti atplestām rokām, un nebūt ne visi filologi ir norakstīti. Celies, ej, dari un pierādi, ka esi vērtīgs darbinieks! Lai veicas!