Pāriet uz galveno saturu

Dažas stundas Malborkas pilī

Ceļošanai ar automašīna ir vairākas priekšrocības arī tajos gadījumos, kad braucieni ir pagari un iestiepjas nakts melnumā. Manuprāt, vislabākais ir tas, ka braucēji var relatīvi brīvi plānot laiku un maršrutu. Lūk, tas tad arī bija galvenais iemesls, kāpēc atpakaļceļš no komandējuma Gdaņskā mums ar kolēģi novirzījās nedaudz uz dienvidiem, lai apskatītu pasaulē lielāko ķieģeļu pili - Malborkas pili. Ir vērts, iesaku visiem, kuriem interesē senatne.


Telpa, kurā pieņemšanas
notika ziemā
Vismaz mūsu brauciena laikā Polijā notiek ceļu rakšana, pārrakšana un labošana, tāpēc orientēties nepieciešams arī pēc drukātās kartes un jābūt gataviem jebkurā brīdī radoši pārplānot maršrutu. No Gdaņskas līdz Malborkai sestdienas rītā var nokļūt stundas laikā ar vienu nelielu maldīšanos to pašu remontdarbu dēļ. Laikam nevienu neizbrīnīs fakts, ka norāde par tuvējo Makdonaldu ir lielāka par norādi uz pašu Malborkas pili, taču jāatzīst, ka pils tomēr ir viegli pamanāma. Vietējie uzņēmīgie stāvvietas darboņi jau iztālēm māj ar karodziņu, lai tikai neaizbraucam garām un atvēlam 20 zlotus (pēc pašreizējā kursa apmēram Ls 3,40) viņu biznesam par mūsu mašīnas pieskatīšanu, lai gan mums radās pamatotas aizdomas, ka vieglā automašīna nav nekāds kamperis, kuram pēc cenrāža būtu šie 20 zloti tiešām jāmaksā. 

Skaisti, bet kas tos valkāja?
Malborkas pilī, kā jau visos šādos "iestādījumos", biļešu cenas ir atkarīgas no vecuma, grupas lieluma, tūrisma sezonas. Septembra vidū vienam pieaugušajam ieejas biļete visā pils teritorijā maksāja 39,50 zloti, kas ir aptuveni 7 lati, taču šajā cenā ir arī obligātais audiogids. Tā kā es nekad šādu opciju neizvēlos, tad arī šoreiz centos pretoties, jo biju nolēmusi visu informāciju izlasīt. Lūk, pirmais un galvenais padoms, apmeklējot Malborkas pili - lai kā gribētos staigāt savā tempā un izvēlēties informācijas iegūšanas avotu, audiogids šeit tomēr ir absolūtā nepieciešamība, jo... pilī un tās teritorijā tikai pāris vietās ir atsevišķas informācijas plāksnītes. Jā, šādu pavērsienu nebiju gaidījusi! Dīvainākais ir tas, ka informācija turklāt ir poļu valodā, kas šādam lielam tūrisma apskates objektam, manuprāt, ir tomēr par maz. Tā arī nespēju saprast, kas šie ir par tērpiem, jo pie katra no tiem ir numuriņš, kas tālāk info plāksnītē ir aprakstīts poliski. 

Skats no viena pils spārna loga
Iepazīšanās ar pili un tās teritoriju notiek pa kartē/bukletiņā iezīmētu maršrutu. Apstājoties pie katra no atzīmētajiem punktiem, audiogids tad izvēlētajā valodā 1-5 minūšu garos ierakstos pastāsta par konkrēto vietu vai objektu. Neviens jau neliedz arī jebkurā mirklī ierakstu nopauzēt vai vispār neklausīties, ko arī darīju, ja stāstījums nešķita gana interesants. Sorry, man patīk interjers, sajūtas, noskaņa, vispārīga informācija, taču nespēju izsekot līdzi dažādajām armijām un kaujām. Un par kaujām, teitoņiem, krustnešiem te vēstījums ir ik uz soļa!
     
Tā nu viņi devās karā     Tā viņi gatavoja ēst
Tiesa, pils un tās apkārtnes iepazīšanā laiks pazūd. Jā, tā šķiet "mana" vieta, kurā varētu arī palikt. Gadsimti, kuros laiks ir apstājies. Plašums par spīti tūristu simtiem. Klusums par spīti balsu murdoņai. Varenība par spīti mūsdienu steigai. 

Malborkas pils ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.