Pāriet uz galveno saturu

Starp pašmotivāciju un pašpārmetumiem

Runāšu daudzskaitlī. Ikdienā mūs pavada tik daudzi pašpārmetumi: nevajadzēja ēst to trešo šokolādes gabaliņu, nevajadzēja uz mājām nest darba darbus, vajadzēja pavingrot, vajadzēja piezvanīt draudzenei,  vajadzēja ēst veselīgāk, nevajadzēja tik strupi atbildēt kolēģim un tā joprojām. Starp visiem "vajadzēja/nevajadzēja" ir cenšanās iederēties 21. gadsimta veiksmīgajos un perfektajos, jo šis laikmets nevēlas niekoties ar viduvējībām. Šķiet likumsakarīgi, ka pēdējās nedēļās ar vairākiem draugiem/paziņām esam runājuši par to, kā atrast motivāciju ikdienai, ja pasaule prasa no mums katra tik daudz. Atbilde? 

Šodien britu žurnāla Red septembra numurā izlasīju rakstu ar nosaukumu "This woman will set you free" (236.-238.lpp.), kurā padomus par to, kā atbrīvoties no pašpārmetumiem, vainas un kauna apziņas sniedz Brenē Brauna (Brene Brown), kas kādam varbūt ir pazīstama no TED runas 2010. gadā  Ievainojamības spēks. Rakstā pati Brauna nemaz nenoliedz, ka arī viņai ir dienas, kad perfekcionisms ir pārņēmis teju vai visas ķermeņa šūnas, gribas visu izdarīt un līdz ar to arī veidojas iekšējā neapmierinātība, visa nepaspēšana un vēlāk tas dvēseles stāvoklis, ko pati Brauna definējusi kā "vulnerability hangover", kas seko pēc katra "nu kāpēc es tā darīju/teicu...?".

21. gadsimtā atrast me-time - to brīdi, kas veltīts tikai sev - ir arvien grūtāk. Nav vairs 9/5 darbdienas, nav vairs darba pienākumi, kas jāveic tikai pēc amata aprakstā uzskaitītā. Ikdiena prasa, lai visi - sākot no vadītāja un beidzot ar padotajiem - esam fleksibli, spējam ātri reaģēt, pielāgoties, paralēli strādāt ar vairākiem projektiem, būt sasniedzami 24/7. Ir diezgan skaidrs, ka šādā veidā funkcionēt ilgstoši nespēsim paši un nespēs arī pati (cilvēku) izveidotā sistēma. Šķiet, ka pagaidām vēl tiek pārbaudīta cilvēces spēja izturēt pašas nospraustos mērķus pēc vairāk, ātrāk, labāk, taču ne bez pamata arvien biežāk sarunās iespraucas "kāda tam jēga, kāpēc es to daru, vai šī ir mana īstā vieta".

Žurnāla raksta noslēgumā Brenē Brauna min vienu no savām mantrām: "No matter what gets done and what is left undone, I am enough" (for days when things seem overwhelming"). Ir labi, ja mākam nošķirt to šauro robežu, kurā ir "jā, es varu", un kurā jau seko teju vai pārcilvēciski pieliktas pūles, lai paveiktu iesākto vai apsolīto. Alkas pēc atzinības, karjeras kāpiena, algas pielikuma, vienkārši perfekcionisms vai nespēja pateikt "nē" - katram ir savs iemesls, kas mūs dzen būt vairāk nekā viduvējībai. Un apburtais loks ar pašpārmetumiem varēs sākties no gala, ja vien paši ļausim tā notikt.

Vairāk par Brenē Braunu, viņas darbu, rakstiem, lekcijām var uzzināt šeit.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.