Par laimi, ja grāmatai ir nosaukums "Par laimi, piens..." un ja to ir sarakstījis Nīls Geimens un ilustrējis Kriss Ridels, tad tai pavisam noteikti nav vajadzīga īpaša reklāma. Roka pēc grāmatas ar šādu nosaukumu sniedzas kaut vai tāpēc, ka nosaukums ir tieši tik jancīgs, lai radītu vēlmi kaut vai mazliet ielūkoties šādā darbā. Zinot, ka jāiznāk šai grāmatai, arī es trinos un dīdījos, lai gan sen esmu pāri tam vecumam, kad bērnu grāmatu iznākšanu gaidu, lai lasītu priekšā ko interesantu, un nebūt neesmu tajā vecumā, kad atkal gribas atgriezties pie pasākām, turklāt fantāzijas lidojumi nav mana specifika. Taču Par laimi, piens... liek pārdomāt dažu labu pieņēmumu par saviem lasīšanas ieradumiem.
Nīls Geimens ir zīmols, vārds, kurš neprasa papildus paskaidrojumus. Tas ir kvalitātes standarts, aizraujoša sižeta virpinātājs, kurš lasītāju ved literāros serpentīnos, neļaujot atslābt nevienā no saviem darbiem. Ir teju vai neiespējami definēt, kādai mērķauditorijai Geimens tieši velta savus darbus, jo tik unikāli laipot starp dažādu paaudžu un teksta līmeņu pazinējiem prot vien retais rakstnieks. Nīls Geimens raksta septiņgadīgam bērnam, kuram patīk mazliet šausmu un spoku, un citu piedzīvojumus alkstošu radību; taču tikpat labi viņa darbus var lasīt sirms filozofs, lai izprastu teju vai bezgalīgās atsauces uz visu to, ko dēvējam par "mūsdienu patērētāju kultūru/postmodernismu/ko-tik-vēl-ne". To vēlreiz apstiprina "Par laimi, piens...", un šobrīd es atturēšos no intelektuālajiem kūleņiem un nedošu nevienu mājienu par to, kā tad katru no grāmatas varoņiem varam/varētu interpretēt.
"Par laimi, piens..." sižets ir bezgala vienkāršs, un pasaulē noteikti tūkstošiem vecāku var iesaukties, ka tieši tādus vai līdzīgus pekstiņus viņi ir stāstījuši saviem bērniem vakara pasaciņu laikā. Proti, ģimenes galva tētis paliek pieskatīt dēlu un meitu, kamēr māmiķis ir devies uz konferenci. Neiztiekot bez stereotipiem, Geimens arī šīs mājas ledusskapī ir atstājis māmiķīša sagatavotos ēdienus katrai dienai, taču piena krājumi gan ir beigušies. Tētukam nu ir jāauj kājas un jādodas vien ārā pēc tā piena, jo neba kurš katrs ir gatavs iemainīt iemīļotās brokastu pārslas pret kādu citu ēdienu vai vismaz pamēģināt tās ēst ar jogurtu, sulu vai kefīru (ja kaut ko tādu šī ģimene pazīst). Un tā nu paiet divas mūžības, kamēr tētuks atgriežas no veikala pie izsalkušajiem bērneļiem. Seko šo divu mūžību notikumu atstāsts, kurā izrādās, ka tēti nolaupījuši citplanētieši, viņs teju vai ticis upurēts vulkāna dievībām, saticies ar vompīriem (nē, es nepārrakstījos), uzzinājis, ka dinozauri dievina brokastu pārslas ar apelsīnu sulu un notiek kas tik vēl ne. Visam pa vidu, protams, ir piens. Jautri, asprātīgi, aizraujoši - tā trijos vārdos var nodēvēt Nīla Geimena vīziju par to, kas ar tētuku var notikt divu mūžību laikā, ejot pēc visparastākās piena pakas.
Geimena stāsts mani paņēma savā varā gluži kā sudrabainais citplanētiešu kuģis savāca tētuku. Lai gan biju tikai domājusi pašķirstīt "Par laimi, piens...", grāmatu nevarēju nolikt nost, kamēr tā nebija izlasīta, taču izlasīt to var pusstundas laikā. Tiesa, tad seko otrais etaps, jo mākslinieka Krisa Ridela ilustrācijas ir tikpat neatvairāmas kā Nīla Geimena burtu virknes, turklāt Ridels ir ietērpis pašu Geimenu tētuka veidolā.
Kam tad "Par laimi, piens..." ir domāta? Es nešaubīgi šo grāmatu iekļautu visu sākumskolas, īpaši puišu, lasīšanas repertuārā! Humors, episka cīņa un varonība būs tieši tas, kas viņus uzrunās visvairāk. Vēl jo labāk būs, ja zēni lasīs skaļi priekšā grāmatas fragmentus un iesaistīs arī savus tēvus lasīšanas piedzīvojumā. Nē, es nebūt nesaku, ka grāmata nav domāta meitenēm! Tā liks raisīties fantāzijai ikvienam, un varbūt dažam labam radīsies sava stāsta versija "Par laimi, jogurts..." vai "Par laimi, desiņa...". Cik labi, ka varu teikt "Par laimi, grāmata..." ir tas, kas ikvienam ļauj atgūties no ikdienas :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru