Mūsu pirmais rīts Augstajos Tatros piektdienā, 22. augustā, ir ausis ar brīnišķīgu ziņu. Lai gan gaisa temperatūra - tici vai nē! -, bet rāda -2 grādus, debesis ir zilākas par zilām. Tas nozīmē, ka šodien varēsim īstenot ieplānoto, proti, doties uz 13 km attālo
Štrbske ezeru, lai izmēģinātu Augsto Tatru takas. Protams, ka mērķis ir kāpt pēc iespējas augstāk, taču esam ļoti prātīgi un skaidri apzināmies, ka tikai situācija uz vietas rādīs, cik varoši esam.
 |
Šeit katru rītu čāpoja govis
ar zvaniņiem |
Taču vēl pirms ģimene ir izcelta no gultām, mani nākas piedzīvot divus smieklīgus notikumus. Gatavojot brokastis, pēkšņi satrūkstos, jo kaut kur aiz loga dzirdama dīvaina šķindoņa. Mēģinu saprast, kas tās par skaņām un no kurienes nāk, veroties pa logu, bet neko nemanu. Pulkstenis rāda astoņi rītā, tāpēc nevarētu teikt, ka tās ir manas domas, kas zvārguļo galvā. Visbeidzot manā redzeslokā ienāk žvadzošo skaņu vaininieces - pa kalnu pļavu rīta pastaigā dodas govju bars. Jā, esmu jau paspējusi aizmirst vakarvakara skaņas. Pēc brīža, nu jau malkojot brokastu kafiju uz balkoniņa, no tuvējā ielas krustojuma megafona... sāk skanēt rīta vingrošanas mūzika - vismaz man tā izklausās pēc rīta vingrošanas mūzikas - un vēl mazbišķi vēlāk tiek paziņots, cikos būs vietējais autobuss. Ļoti neparasta pieredze 21. gadsimtā, kas liek aizdomāties, cik ātri mūsu "platuma grādos" tviteris un līdzīgi mediji ir ieņēmuši iepriekšējās paaudzes saziņas līdzekļus.
 |
| Moči, moči un vēl moči |
Ceļš uz Štrbske ir līkumains un pasakaini skaists. Var redzēt, ka kalnoskāpēji, kas labi pārzina takas, savus auto atstāj arī ceļmalās. Ļoti daudzās vietās var redzēt postījumus, ko
2004. gada 19. novembrī radījusi spēcīgā vētra. Šķiet, ka no manas mutes atskan viens vienīgs "Cik skaisti!", paskatoties gan pa labi, gan kreisi. Štrbske sagaida ar cilvēku un auto pūļiem, un nav nemaz jābūt kalnākāpējam, lai baudītu šo daili: vari sēdēt kafejnīcā/krogā šādā vai tādā, turklāt mūsu ierašanās reizē šeit notiek baikeru burziņš, tāpēc visas dienas garumā dzirdama motociklu braukšana, skaļa rokmūzika un apskatei paveras visdažādākie spēkrati. Alternatīva tiem, kas nav kalnu fani. Štrbske pleso pie galvenā pacēlāja autostāvvieta maksā 2 eiro stundā vai 10 eiro visai dienai.
 |
| Vētras postīties kalni |
Esam izvēlējušies doties pa dzeltenā marķējuma trasi un ceram sasniegt
Skoka ūdenskritumu, bet ideālākā gadījumā pakāpties vēl mazliet augstāk. Takas sākumā nākas iet pa dubļu un lauztu koku takām, taču sajūta ir kā automaģistrālē, tikai šeit sastrēgumu rada tūristi. Ar maziem bērniem, ar suņiem lielākiem un maziem, jauni un veci, nūjotāji un skrējēji - šķiet, te var veidot kalnumīļa profilus. Pamazām dubļainās taciņas pāriet stabilu akmeņu takās, kas vēl ir pietiekami platas, lai katrs varētu doties uz priekšu savā tempā. Drīz vien meža zonai esam izgājuši cauri, sākas šaurāka taka un kājām nemīlīgāki akmeņi, pa kuriem reizēm nākas arī palēkāt, lai izvairītos no ūdens. Taču skati paveras arvien debešķīgāki un tā vien gribas vienkārši stāvēt un "iesūkt" šo dabas varenību sevī.
Tā kā ar Andri kāpjam un sajūsmināmies, tad kādā brīdī atjēdzamies, ka esam pazaudējuši mūsu tīņus (vai arī viņi ir pazaudējuši mūs). Seko izbīļa piecminūte, jo ne viņi ir saskatāmi, ne sazvanāmi. Forši! Tas varētu būt katra vecāka
sapnis - ceļojumā pazaudēt bērnus! Protams, ka viss atrisinās laimīgi un tieši tā, kā tam arī bija jābūt, proti, mūsu iešanas temps ir jāpareizina ar divi, lai iegūtu Anetes un Artūra atrašanās vietu, tāpēc norunājam, ka turpmāk viņi var iet un skriet, cik ātri vēlas, taču ik pēc brīža, mūs vairs neredzot, ir tomēr jāapstājas un jāpagaida. Vēl viena kalnu pieredze un padoms ģimenēm.
 |
| Skoks gandrīz klāt! |
Kalnu taku malās aug mellenes. Lai gan Tatriem ir aizsargājamās teritorijas statuss un meža veltes šeit vākt nedrīkst, cilvēka instinkti šiem noteikumiem nepakļaujas, tāpēc pa kādai ogai šur un tur paņem teju vai ikviens no kāpējiem. Kalnu upīte tā vien aicina pamērcēt rokas un kājas, taču kalnu ūdens pat siltā vasaras dienā ir ārkārtīgi auksts. Tieši to pašu varam teikt arī par savām ķermeņa izjūtām. Lai gan iešanas temps ir gana ātrs, maršruta sākumā ir silti un pat karsti, tāpēc džemperītis ar īsām rokām šķiet tīri piemērots. Tuvojoties Skokam, ir jāvelk jakas un cepures.
Divu stundu laikā ir sasniegts jaunais augstuma rekords - esam pie ūdenskrituma 1730 metru augstumā. Te izskatās kā tāds
campsite. Upītes krastos ir sasēduši ļaudis, kas bauda līdzpaņemtos našķus, mēģina pabradāt pa auksto ūdeni un vienkārši atpūsties. Manuprāt, nevienā valodā nav vārdu, lai aprakstītu dabas skaistumu Skoka pakājē! Te var vienkārši sēdēt, sēdēt, līdz aizmirsties, iegrimis pārdabiskajā varenībā, kas paveras uz visām pusēm. Tā ir vieta, kurā varētu atgriezties vēl un vēl, lai atklātu neredzētus skatus.
 |
| Pār Skoku jau pelēki mākoņi klājas |
Pēc Skoka ūdenskrituma takas ir gana stāvas. Tā kā pamalē - ak vai, tas vairs pat nav pārsteigums! - ir atkal pamanāmi pelēki mākoņi, nolemjam neizaicināt savu varēšanu un pamazām sākam doties atpakaļceļā. Maršrutu līdz Skokam es noteikti ieteiktu ikvienam neatkarīgi no iepriekšējās kalnu pieredzes un spēkiem, jo šeit tiešām var čāpot kaut superlēnā tempā ar bērniem, jo skati ir iespaidīgi un atpūsties arī var gana bieži.
Nokāpjot lejā vēlamies ieturēt nelielas pusdienas, taču sastopamies ar to, ka kalniešiem veģetārs ēdiens ir kas neizprotams, tāpēc Anetei jāiztiek vien ar
brīvajiem kartupeļiem.
Ēdambūdiņas te ir daudz, taču visās tiek piedāvāti vienādi burgeri. Tiesa, tie ir lieli un pēc ūdenskrituma iekarošanas šķiet arī garšīgi. Te ir arī paliels bērnu rotaļu laukums, tātad ir gana daudz iespējas savienot visu vecumu intereses.
Vakarā seko krodziņa iepazīšana tuvējā ciemā ar nacionālajiem ēdieniem un vietējo
old boys band, kas mums ar kolēģa ģimeni uzdzied arī pa kādam latvju meldiņam. Šķiet, ka visinteresantākais
ekšens ir brīdī, kad vietējo kalniešu tēju a la šnabis viesmīlis iznes ar bises šāvienu. Ēdieni ir gardi, vakars ir jauks, atvaļinājums ir izdevies -
la vie est belle. Dzīve ir jauka, tā teiktu franči. Es gribu te palikt. Kalnos.
Nākamais ieraksts par Kluso ieleju -
kādu apslēptu pērli, kas piederēja tikai mums.
Komentāri
Ierakstīt komentāru