Ir pirmdiena, 25. augusts, mūsu kalnu ceļojuma desmitā diena un pēdējā iespēja vēl izbaudīt kādu kalnu kāpienu. Rīta agrumā arī laikapstākļi ir visnotaļ mums labvēlīgi, tāpēc aši nolemjam īstenot vienu no iecerētajiem maršrutiem. Tā sākumpunkts ir vienā no Augsto Tatru centrālajām vietām - Stary Smakovec, kas atrodas nedaudz virs 1000 metru atzīmes. Mūsu plāns ir pačāpot garām slēpotāju iecienītajai vietai Hrebienok un varbūt pat pārsniegt iepriekš sasniegtos 1700 metrus.
 |
| Vilcieniņš uz Hrebienok |
Arī Stary Smakovec ir vieta, kur jau no rīta ir tūrists pie tūrista. Pavisam steidzīgie vai kāpt slinkie uz Hrebienok, kas atrodas 1285 metrus v.j.l., var doties ar vilcieniņu. Jā, mēs nebūsim mēs, ja neiesim ar kājām. Turklāt mazu posmu no Stary Smakovec var iet gan pa asfaltētu ceļu, gan pa zemes tieši gar dzelzeļa līniju, un tā nu arī mēs varam redzēt, ka šie vilcieni te kursē ļoti bieži un ir pat cilvēku pilni. Kāpiens līdz Hrebienok tiešām aizņem kartē solītās 45 minūtes. Tas vēlreiz pierāda, ka kalnainā apvidū it kā šķietami neliels attālums ir ilgāks nekā līdzenumā.
 |
| Viena no platākajām takām |
Tālāk ir skaidrs, ka no Hrebienok ir vairākas takas uz dažāda augstuma ūdenskritumiem un lielākām un mazākām ielejām. Jau ar pirmajiem metriem ir skaidrs, ka šis ir ne tikai ļoti skaists apvidus, bet arī atšķirīgāks no iepriekš redzētajiem tieši kāpšanas ziņā, jo šeit takas ir krietni šaurākas un akmeņainākas, turklāt daudz biežāki šķiet arī "līčloč kāpieni", kas jākāpj ir uz leju un tad uz augšu. Tas, protams, prasa vairāk spēka. Ir jūtams, ka arī laiks paliek arvien vēsāks par spīti enerģiskajai kāpšanai. Tomēr mēs joprojām klusībā ceram, ka garām ūdenskritumiem varētu aizkāpelēt līdz 2015 metrus augstajai Teryho chata.
 |
| Vienkārši iespaidīgi! |
Esot pie ūdenskritumiem, kas šeit tiešām ir brīnumskaisti, pamazām sākam no somām vilkt ārā visas līdzpaņemtās jakas un tuntuļoties. Ir ļoti spēcīgs vējš, bet pelēko debesu vērošana liek uzdot jautājumu, vai tikai drīz nebūs tas brīdis, kad jāsāk domāt par atpakaļceļu. Katrā platākā vietā un lielākā apstāšanās vietā nolemjam, ka nē, vēl paiesim uz priekšu, vēl spēki ir, vēl gribas redzēt to tur ūdenskritumu vai aiziet uz to taku, kur cilvēki no lejas izskatās kā vienā rindā soļojošas skudras. Un tā arī darām - vēl tik uz priekšu.
 |
| 1475 metri un... "stop" |
Lūk, šī tad ir tā vieta, kas lika mums apstāties, apdomāt ceļojumu un pateikt "Stop!" tālākam kāpienam. 1475 metri Augstajos Tatros vietā Zamkovskeho chata, apsēžoties un atpūšoties, sapratām, ka daudz labāk ir priecāties par sasniegto mūsu pirmajā kopīgajā kalnu pieredzē un cerēt, ka drīz vien varēsim iekarot arī citas jaukas vietas. Aukstums, stiprais vējš un kāpiens pa šaurajām akmeņu takām bija paņēmis gana daudz spēka. Tiesa, tieši šajā kāpienā arī Andrim iepatikās kalni. Kartē mūsu izvēlētā maršruta apkārtne izskatās šādi.
 |
| Atpakaļceļā, jau lejā |
Atpakaļkāpienā vērojam, ka dažviet kalnu takas ir jau kļuvušas krietni dubļainas, tātad vietām ir arī lijis. Artūrs atpakaļceļā ir tik ļoti nosalis, ka viņam mugurā nākas savilkt ne tikai visas viņam domātās drēbes, bet pat Andra dūnu vesti, tāpēc viņš atgādināja īstenu japāņu sumo cīktoni. Šis kāpiens bija vēl viens pierādījums, ka vienmēr labāk paņemt līdzi ko siltāku, lai cik apgrūtinoša varētu šķist somas nešana. Pārskatot noietos attālumus, secinām, ka sešās stundās esam pievarējuši 12 kilometrus.
Jā, man pašai šis maršruts šķita grūtāks par iepriekšējiem, bet tāpēc kalnu mīla nemazinājās ne pa centimetru! Jā, ir žēl, ka neizdevās īstenot atzīmi 2000 metri, bet... Man šķiet, ka kalni ir tāds dabas veidojums, kas pārbauda gan cilvēka fizisko, bet vēl jo vairāk garīgo izturību, un tāpēc labāk "stipro kāpienu" atstāt nākamajai reizei. Atpakaļceļā pagājām garām kādai sievietei ar pusauga puisi, kurš raudāja pavisam skaļi un histēriski, un, nesaprotot viņu valodu, varējām tikai izteikt minējumus, ka mammai nākas izmantot visus spēkus, lai puisi dabūtu uz priekšu.
Šis gan bija pēdējais "īstais" kāpiens šajā ceļojumā, taču ne pēdējā ceļojuma diena. Mūs gaida brauciens uz Spišas pili ar uzrakstu, kas brīdina par lidojošām... skudrām, kā arī sastapšanās ar vēl kādu pils zālāja dzīvnieciņu.
Jē. Bet es brīnos par laiku, mums (jūlijā) kalnos bija karsti
AtbildētDzēstJā, kolēģe, kas apmēram šo pašu maršrutu izbrauca pagājušajā gadā jūlijā mēnesi pirms mums, arī teica, ka laiks bijis karsts. Mums augusta vidū jo dienas, jo palika aukstāks. Savukārt kolēģe, kas šajos pašos ūdenskritumos bija tieši nedēļu pēc mums, iekļuva lielā lietusgāzē un aukstumā. Tā visi saka, ka kalnu ceļojumam labākais laiks ir jūlijs.
Dzēst