Pavisam noteikti man ir kāda atzīšanās - man patīk teniss. Tā laikam bija kāda 3. klase tālajos pagājušā gadsimta 80-tajos, kad manā mazajā lauku ciematiņā sākās tenisa sērga, un arī es tiku gan pie savas pirmās tenisa raketes, gan bumbiņām, tiesa, "mūsu laikos" ierastāk bija dabūt pelēki baltās, jo spilgti zaļās un labākās parādījās mazliet vēlāk. Līdz ar satelīta TV parādīšanos vasarā Vimbldonas čempionāta laikā mans acu skatiens nemitīgi bija "ieurbies" visās spēlēs pēc kārtas, kas vien tika pārraidītas, un nenoliedzami, ka man šķita, ka Štefija Grāfa un Andrē Agasi ir pasaulē izcilākie tenisisti ever. Labi, ja nu viņi nespēlēja, tad arī Monikai Selešai un Pītam Sampresam tika veltīta mana apbrīna par apņēmību, izturību, motivāciju un lieliskajiem sitieniem. Jā, un man teniss arī šobrīd šķiet viens no baudāmākajiem sporta veidiem, tiesa, nu jau mans favorīts ir Rodžers Federers. Šī pagarā atkāpe visbeidzot noved pie tā, kāpēc es ar lielu sajūsmu uzņēmu ziņu, ka tiek izdota cita lieliska tenisista, serba Novaka Džokoviča, autobiogrāfiskā grāmata "Servēju uzvarai. 14 dienu bezglutēna diēta izciliem fiziskiem un garīgiem sasniegumiem", kuru atkal izlasīju e-formātā. Kas mani šajā darbā ieinteresēja un kāpēc es to aicinātu izlasīt ne tikai sportistiem? Lūk, tālāk daži iemesli!
Pirmkārt, Novaka Džokoviča grāmata "Servēju uzvarai" tiešām būtu gandrīz vai obligātā rokasgrāmata ikvienam, kurš vēlas nopietni pievērsties profesionālajam sportam vai pats ir aktīvs sportotājs, turklāt pat nav svarīgi, kādā disciplīnā. Šajā darbā tenisists izklāsta it kā visiem mums zināmas patiesības par treniņu režīmu, disciplīnas, motivācijas un apkārtējo atbalsta nozīmību, taču mēs arī zinām to, ka reizēm kādas autoritātes un elka teiktais uz mums atstāj lielāku iespaidu nekā treneru teiktais vairāku gadu garumā. Lai gan grāmatas apakšvirsraksts liek domāt, ka Džokovičs ir sagatavojis teju vai pavārgrāmatu, tā ir tikai daļa - un patiesībā pat neliela daļa! - no šīs grāmatas. Zinot, ka teniss patiesībā ir psiholoģisks sporta veids, man patika grāmatas beigu daļā sniegtās atziņas par to, cik daudz sportistam nozīmē klusums, vienatne ar sevi, domu sakārtošana.
Otrkārt, jāatceras, ka Novaks Džokovičs ir serbs, kas dzimis tagad neeksistējošajā Dienvidslāvijā 1987. gadā, tātad bērnības gados pieredzējis valsts sabrukumu un sekojošo karu. Citēju:
"Parasti uzlidojumi notika naktīs,
kad bija vāja redzamība. Tieši tad cilvēks ir
visbezpalīdzīgākais: redzēt neko nevar, bet ir skaidri zināms –
tas tuvojas. Tu gaidi un gaidi, tad aizmiedz un pamosties no baisa
trokšņa."
Lūk, šis laikam ir mans lielākais grāmatas atklājums, ko pēc darba nosaukuma nekādi nevarēja nojaust, proti, lielu daļu grāmatas aizņem atmiņu uzplaiksnījumi par dzīvošanu krustmātes bumbu patvertnē septiņdesmit astoņu nakšu garumā, par tēvu, kurš aizņemas naudu, lai tikai ģimene varētu ko paēst, un māti, kas ēdienu gatavo tajās dažās stundās, kad parādās elektrība. Un par jaunā sportista apņēmību un mērķtiecību trenēties par spīti uzlidojumiem (Džokovičs pat min, ka drošāk esot bijis trenēties vietā, kas iepriekšējā dienā ir bijusi bombardēta, jo pastāvējusi cerība, ka otrreiz tik īsā periodā tā vairs netiks skarta). Turklāt Džokovičs min, cik liela loma viņa izaugsmē - un šeit domājot ne tikai sportisko izaugsmi - bijusi ģimenei un pirmajai trenerei Jeļenai, kuri jau no mazotnes iedvesmojuši mācīties svešvalodas, lasīt dzeju, izprast mūziku, tātad būt vispusīgi attīstītam.
Treškārt, protams, šī ir grāmata par slavena sportista ceļu līdz visaugstākajai profesionālajai virsotnei, kurā lielu lomu ir spēlējusi ēšanas ieradumu izvērtēšana. Jā, un šeit jau seko kāda tikšanās ar Džokoviča tautieti, šķietami dīvaini testi ar maizi un jaunas receptes, kas sniedz nepieciešamos veselības uzlabojumus, kas savukārt tenisistu noved jaunos panākumu ceļos. Džokovičš cieši tic, ka tieši šīs 14 dienas ir bijušas par pamatu turpmākajiem panākumiem, kas sekojuši 11 mēnešus vēlāk. Nē, spoileris nebūs - gan tas, ko Džokovičs mainīja ēšanas ziņā, gan arī ēdienu receptes katram būs vien pašam jāizlasa.
Vēl tikai divi citāti no Novaka Džokoviča "Servēju uzvarai", kas lai dod sparu ikvienam iet pretī savam mērķim.
"Tiklīdz esi apzinājies savu
patieso bezspēcību, tevi pārņem brīvības izjūta. Notiks tas,
kas notiks, un tu to nevari mainīt. (..)
Šī pieredze pārtapa par
mācību, jo pilnīga savas bezspēcības pieņemšana rada neticamu
brīvības izjūtu." [par kara laika izjūtām]
"Galu galā mēs neesam radīti,
lai dzīvotu uz šīs planētas vieni paši; mēs esam radīti, lai
mācītos cits no cita vienotības brīžos un censtos veidot dzīvi
uz Zemes labāku." - manuprāt, izcila doma, ko vērts katram klusībā pārdomāt arī 21. gadsimta vētrainajos brīžos. Lūk, tāpēc vēlreiz uzdrošinos apgalvot, ka "Servēju uzvarai" sniedz vairāk nekā to sola virsrakstā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru