Mans gads grāmatās

2018. gada sākumā Goodreads norādīju, ka mans mērķis būtu izlasīt 50 grāmatas. Domāju, ka nedēļā var vienu darbu izlasīt, bet kādā nedēļā varbūt nemaz negribēsies lasīt. Tad nu 2018. gada nogalē varu atskatīties (un atskaitīties), ka izlasīto darbu kopskaits ir pietuvojies atzīmei 83 ar kopējo lappušu skaitu 20225. Jā, tiesa, ir bijuši apjomīgi darbi ("Vēja vārds" ir virs tūkstoš lappusēm) un arī dzejas krājumi vai Penguin 20. gadsimta autoru sērijas darbi, kuri ir tikai 64 lappušu biezi. Taču te nu es īsumā gribētu padalīties ar saviem gada atklājumiem un arī vilšanās listi.

 Es atzīstu, ka esmu lasījusi ļoti, ļoti dažādu žanru darbus. Esmu lasījusi drukātos izdevumus, e-grāmatas un arī ņēmusi grāmatas no bibliotēkas. Esmu lasījusi vienlīdz daudz darbu latviešu un angļu valodā. Tāpēc atlasīt gada vis-vis-vislabākos darbus nebūtu iespējams. Sākotnējo domu izvēlēties top 10 grāmatas nācās pārveidot par top 12, jo bija grūti sašaurināt mīļo darbu listi, taču te nu ir tie darbi, kuri katrs savā veidā mani ļoti iepriecināja. Turpmāk tos minu bez noteikta vietu sadalījuma un "mīļuma" pakāpes.

Kristofa Onodibio darbu "Ticēt brīnumainajam" lasīju e-formātā tūlīt pēc tā publicēšanas, taču ar ilgu pēcgaršu, kas iestiepās arī mūsu ceļojuma laikā oktobrī uz Grieķijas salu Eginu. Jā, arī Onodibio šajā grāmatā daudz uzmanības velta vēsturei, antīkai kultūrai, mītiem un jo īpaši Grieķijai. Kāpēc man patika šis darbs? Jo tas ir mīlestības stāsts, kas risinās steidzīgajā, tehnoloģiju pārņemtajā 21. gadsimtā, kad stabila sociālpolitiskā situācija šķiet tikpat mistisks jēdziens kā attiecību noturība. Intelektuāls baudījums, kas raisa pārdomas.

Italo Kalvīno grāmata "Neredzamās pilsētas" ir viens no tiem darbiem, kurš ir manā grāmatplauktā uz palikšanu un kuru esmu atzinusi par tik labu esam, lai uzdāvinātu kādam īpašam cilvēkam īpašā dzīves brīdī, jo šis ir darbs, kurā patiešām ir vēstījums. Darbs, kuru lasīt lēnām, nesteidzoties, pārdomājot un atgriežoties pie izlasītā.

Manuprāt, viena no e-grāmatu priekšrocībām ir tā, ka iespējams izlasīt darba fragmentu, lai saprastu, vai darbs vispār interesē. Tieši šādi man bija ar "The Secret Lives of Color", no kura vispirms izlasīju piedāvāto fragmentu. Ak, es nekad mūžā nebiju iedomājusies, ka mani tik ļoti var aizraut šāda grāmata! Diezgan apjomīgajā darbā ir apraksti par katras krāsas, katra toņa "izcelšanos", taču ikviens apraksts ir kā smalka miniatūra. Iespējams, mans lielākais gada atklājums.

Darbu "(mans) uzņēmēja kods" sarakstījis Uldis Pīlēns, kurš daudziem labāk zināms kā arhitekts. Šo e-grāmatu sāku lasīt, lai rastu iedvesmu savam ikdienas darbam, vadot diezgan lielu struktūrvienību ar daudzveidīgu produktu klāstu. Grāmata patiesībā ir domāta ikvienam, ne tikai dažādu līmeņu vadītājiem. Biju patīkami pārsteigta, ka mana dzīves filozofija ielā mērā līdzinās darbā aprakstītajām atziņām un autora pieredzētajam, jā, pat līdz tam sīkumam, ka klusums un vientulība ir labākie sabiedrotie spēku, enerģijas un jaunu ideju ģenerēšanai. 

Lauras Vinogradovas stāstu krājumu "izelpas" vēlos nodēvēt par šī gada atklājumu un lielisku debitantes pieteikumu. Laba valoda, izteiksmes veids, ne vārda par daudz, kur to nevajag, veikli savērpts stāsts, pa kādam negaidītam pavērsienam, kas pārsteidz arī prasīgus literatūras baudītājus, - ko vēl vairāk var vēlēties? Ļoti ceru, ka sagaidīsim tikpat kvalitatīvus literāros turpinājumus.

Un tikpat lielisks ir Daces Vīgantes otrais stāstu krājums "Tad redzēs"! Grāmata, kuru izlasot, gribēju raudāt, jo tā beidzās. Stāsti, kas ir dziļi, izjusti, smeldzīgi, pārdomāti. Tieši tādi, lai pēc izlasīšanas jau ilgotos pēc nākamā stāstu krājuma. Ļoti gaidīšu!

Marka Gudmana e-grāmatu "Future Crimes" (izdota 2015. gadā) bija prieks lasīt ilgākā laika posmā. Atzīstos, ka ar citātiem nospamoju kolēģi Lindu. Labi zinām, ka ar katru gadu tehnoloģijas attīstās arvien varenāk, taču cilvēku ieradumi nemaz tik ātri nemainās, un stāsti par parolēm, kas pielīmētas uz datora ekrāna, dzirdami no gada gadā. Lielisks darbs, kas parāda, cik ievainojams ir viss, kas vien saistīts ar tehnoloģijām, tātad praktiski tas nozīmē pilnīgi visu. Vismaz es aizdomājos, vai patiešām gribētu, lai mani kādā operācijā "vadītu" robotizēts-ieprogrammēts tehnoārsts, pat ja tas nozīmētu "ievērojami mazāku operācijas vietas iegriezumu". Brrr!

Džeimija Bartleta e-grāmata "The Future vs Tech" ir publicēta 2018. gada sākumā. Ceturtā industriālā revolūcija, digitalizācija, robotizācija, automatizācija, bet kur tad 21. gadsimtā palicis cilvēks? Darbs, kas aicina padomāt, kurp mēs tik strauji esam aizdevušies un vai vēl ir iespēja apstāties.

Futūrista, teorētiskās fizikas zinātnieka Mičio Kaku e-grāmatu "The Future of Humanity" lasīju ar lielu aizrautību, jo mani ļoti interesē zinātne kā tāda un jo īpaši aizrautīgā, viegli saprotamā izklāstā. Lasot šo darbu, ik lappusē "dzirdama" Kaku neatkārtojamā balss, īpašais izteiksmes veids jebkurā jautājumā no robotiem līdz derīgo izrakteņu ieguves iespējām uz citām planētām. 

Haruki Murakami stāstu krājums "Vīrieši bez sievietēm" vispirms tika izlasīts angļu valodā, bet tad tas tika izdots arī latviski, tāpēc nu mums mājās ir divi drukātie izdevumi. Tas taču kaut ko liecina par stāstu kvalitāti, vai ne? Par šo grāmatu fanu kļuva arī 18-gadīgais Artūrs, jo pēc katra izlasītā stāsta mums veidojās pagaras diskusijas ar sajūsminātiem izsaucieniem. Smalki, teju vai ēteriski apraksti, kas liek iztēloties ik skatu.

Ursulas Le Gvinas grāmatu "Changing Planes" man ieteica izlasīt kolēģe, un par to Tev, Kristīne, pienākas lielais paldies vēl un vēl! Aizraujoša un nedaudz filozofiski antropoloģiska fantāzija, kas sajūsmina citkārt "nē fantāzijai!" sakošam lasītājam (jā, man). 

Olivjē Burdo grāmata "Gaidot Bodžanglu" ir tik, tik, tik ļoti smeldzīga un skaista! Tas ir mīlasstāsts, kas liek iesaukties "Ak!" un notraukt asaru. Tas ir stāsts dziesmā un dziesma stāstā. Grāmata, kuru izlasot gribējās raudāt.

Un pavisam īsi arī par trim darbiem, kurus ierindoju gada vilšanās sarakstā. Tos gan lieku bez saitēm :)

Pērlas Bakas romāns "Mūžīgais brīnums" sākas ārkārtīgi intriģējoši, poētiski un aicinoši, tāpēc pēc pirmajām lappusēm ticēju brīnumam, ka arī 40 gadus nogulējis manuskripts var izrādīties literāra pērle. Nē, diemžēl tā nav, jo patiesībā stāsts atstāj ļoti saraustīta, nepabeigta un pat brīžiem neloģiska romāna iespaidu, tāpēc mans padoms būtu necelt gaismā kuru katru atrasto romāna uzmetumu pat tad, ja autors reiz ir saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.

Šogad es atklāju visnotaļ interesanto Penguin Modern sēriju, kurā publicēti dažādi 20. gadsimta izcilo autoru darbi - stāsti, esejas, dzeja. Šai sērijai visiem darbiem ir vienāds noformējums un apjoms, un patiesībā tas ir labs veids, lai iepazītu dažādus autorus. Taču Gertrūdes Stainas "Food" mani kā lasītāju tracināja savā bezsakarīgumā. Domājot, ka varbūt es vairs neko nesaprotu no literatūras dižgariem, iedevu šo darbu arī Artūram (sk. iepriekš par Murakami), taču arī viņa vērtējums bija "kas tas ir par murgu".

Un tieši tāpat es vīlos Denīzes Railijas dzejas krājumā "Say Something Back", lai gan tas ir ieguvis dažādas balvas un atzinības. Varbūt man nebija pareizā noskaņojuma, lai iejustos autores sāpēs un zaudējumos, taču vārsmas man lika garlaikoties. Labi saprotot, ka sāpes un zaudējums ir jāuzliek uz papīra, ka tas ir viens feins terapijas veids, mani šī bēdu leja atgrūda. Neko darīt, ne visiem viss der.

Un tā nu es esmu gatava jauniem darbiem, atklājumiem, sajūsmas izsaucieniem un asaru plūdiem arī nākamajā gadā, jo lasīšana man ir gandrīz kā skābeklis. Vismaz kā ūdens :)