Trolejbuss

Apcerīguma stūrītis Kāds labs kolēģis pirms dažiem gadiem ar ciešu pārliecību apgalvoja, ka visas slimības rodoties galvā. Pirms noskaidrojam, cik patiess ir šis apgalvojums, mēs visi kopā varētu veikt kādu vienkāršu izkustēšanos. Jādara būs gaužām maz: jānoguļas uz jebkuras daudzmaz līdzenas virsmas, jāiztaisno kājas, jāpakustina pēdas un kāju pirksti, lai sajūtam, vai vispār šī ķermeņa daļa darbojas, un tad pēdas novietosim taisnā skatā uz augšpusi (t.i., kājas paliek taisni izstieptas uz virsmas, tikai pēdām "jāskatās" uz augšpusi), lai katru no tām atsevišķi lēnām un bez liekas piepūles, bet arī neatraujot no virsmas, pavirzītu pa labi un pa kreisi. Kā ir? Sanāk? Vajadzētu taču būt, ka 30 vai pat 45 grādu leņķis izdodas tīri labi, vai ne? Nu re, bet es ar šo vingrinājumu varu pārbaudīt, ka man vēl Alcheimers nav piemeties!

Ginteram Grasam ir ļoti skaista un arī smeldzīga mūža nogales grāmata ar nosaukumu "Par beidzamību" . Viena no manām mīļākajām grāmatām, bet to nav iespējams pārlasīt. Ķibeles ar kāju un nu jau divu nedēļu mazkustības režīms vedina mani uz domām, ka slimošana lielā mērā ir arī stāsts par nevarību. Jā, divas nedēļas man ir gana ilgs laiks, lai saprastu, cik daudz ir ikdienišķu darbību, kas ir "nevaru" vai "grūti" kategorijās.

Lai cik banāli tas neizklausītos, vasara ir laiks, kad vislabāk lasās romantiskie darbi. Kad ārā ir saule, skaļi tērgā putni un vērties mākoņos caur pieneņpūkām patīk pat lielām meitenēm, roka tā vien sniedzas pēc grāmatas, kuras vāka noformējums ir ar ziediem. Tiklīdz es ieraudzīju Rutas Hoganas e-grāmatu "Pazaudēto lietu glabātājs" , es zināju, ka šo darbu izlasīšu pat bez anotācijas iepazīšanas, jo es jau biju vāka ziedu varā. Ir laiks jaukai tasei tējas un šī romāna iepazīšanai!

Manas ģimenes ikdiena ir kā labi ieeļļots mehānisms. Ja izlasīji iepriekšējo ierakstu, kurā piedāvāju īstenot biznesa ideju ar nosaukumu Mērija Popinsa, tad zini, ka šobrīd, kad saule Latvijas ļaudis lutina un prāts tā vien vēlētos rausties jūras virzienā, mana un ģimenes dzīve ir sadalīta starp "Sintijas kāja" un "viss pārējais, kas jāizdara". Priecājos, ka bērni ir pieauguši un var izdabāt manām kaprīzēm, nevis man jāsteberē aiz viņiem. Vīra kolēģi joprojām, kā saka viņš pats, par manu kāju uztraucas vairāk nekā es pati. Savukārt man pašai šķiet, ka mani kolēģi ir izveidojuši kājas stāstu fanu grupu. Taču šobrīd ikdiena nebūt nav viegla nevienam no mums. Kas tad notiek brīžos, kad nesēžu uz balkona ar lasāmvielu un nedzirdu, kā pagalmā brīvlaikā palaistie bērni līdz apnikumam drillē dziesmu ar vārdiem "man aptrūkās tualetes rullis"? Te nu ir diezgan detalizēti dokumentēta viena diena.

Mans stilīgais gaisa zābaks Pietiek ar nedēļu ilgstošu slimošanu un ierobežotām kustībām, lai cilvēks patstāvīgi nonāktu pie jautājuma, kas sākotnēji varētu liecināt par, iespējams, kādu prāta kaiti. Proti, jautājums, ko vēlos uzdot, ir šāds: kur noīrēt Mēriju Popinsu? Mieru, tikai mieru! Manuprāt, ar manu prātu viss vēl ir tīri labi, savukārt jautājumam ir gluži loģisks pamats. Kā daudzi lasītāji zina, tad slavenā Mērija Popinsa tiek dēvēta par pasaulē neparastāko aukli, kura, kā apgalvo grāmatas anotācija , "izdzenā visas skumjas un bēdas". Esmu nonākusi pie secinājuma, ka M. P. izīrēšana nudien varētu būt itin pieprasīts pakalpojums vismaz ilgstoši slimojošo rindās.

Tā Katons ārstē man kāju Ko jūs darītu un kāda būtu jūsu reakcija, ja ārsts jums pateiktu, ka turpmākos trīs mēnešus, kas turklāt iegadās vasarā, nāksies pavadīt visnotaļ ierobežotu kustību amplitūdā? Padomājiet minūtīti, pirms sev atbildiet! Un pēc tam padomājiet vēlreiz 60 sekundes, vai tiešām atbilde būtu tāda pati? Kad pārgājusi ir mana pirmā reakcija pēc šāda ārsta paziņojuma, galvā teju vai gaismas ātrumā nēsājas tikai melnais caurums. Help! Ko es tiešām tagad sadarīšu?

Tur aiz mākoņiem ir saule... Es joprojām sevi saucu par ļoti izturīgu cilvēku. Man vismaz šķiet, ka esmu izturīga. Un ļoti neatkarīga. Pati-visu-varu-ar-visu-tikt-galā. Līdz vakardienai biju ģībusi vai taisījusies ģībt tieši trīs reizes. Pirmā reize bija karstā vasaras dienā agrīnā jaunībā, kad, par laimi, "atslēdzos" istabā vecāku klātbūtnē. Divas nākamās reizes bija pagalam dīvainas un atgadījās pirms dažiem gadiem, liekot man domāt, ka sirgstu ar torņu augstuma fobiju, jo viena reize bija tepat Kurzemes puses bākā, bet otra reize bija Polijā baznīcas smailē. Vakardien bija ceturtā reize un ietilpst stāstā par to, kā es ārstēju kājas. Un te nu ir jautājums par to, kāds gan ģībšanai ir sakars ar kājas ārstēšanu?

Tāds apmēram dvēseles noskaņojums Viedi ļaudis runā, ka labākās zāles, lai veseļotos, esot smiekli. Vai ābols dienā, kas spējot atturēt no ārsta apmeklējuma gluži tāpat kā ķiploki palīdzot pret vampīriem. Sekojot globālajām tendencēm, esmu nolēmusi dot arī savu artavu šo teicienu apstiprināšanā, tāpēc šajā vasarā šad un tad mēģināšu padalīties ar savu - cerams humorpilno! - stāstu par veselības atgūšanas procesu.