Lai cik banāli tas neizklausītos, vasara ir laiks, kad vislabāk lasās romantiskie darbi. Kad ārā ir saule, skaļi tērgā putni un vērties mākoņos caur pieneņpūkām patīk pat lielām meitenēm, roka tā vien sniedzas pēc grāmatas, kuras vāka noformējums ir ar ziediem. Tiklīdz es ieraudzīju Rutas Hoganas e-grāmatu "Pazaudēto lietu glabātājs", es zināju, ka šo darbu izlasīšu pat bez anotācijas iepazīšanas, jo es jau biju vāka ziedu varā. Ir laiks jaukai tasei tējas un šī romāna iepazīšanai!
Grāmatā viens no galvenaijiem varoņiem Spridzinātājs saka: "grāmatas ir brīnišķīgas tāpēc, ka tās ir filmas, ko tu redzi savā prātā". Rutas Hoganas sarakstītā "Pazaudēto lietu glabātājs" ir tieši šāda grāmata, kurā lasītājam nākas teju vai fiziski sajust rožu dārza un šķietamo krāmu smaržu, putekļus, kas tiek notraukti no gadu desmitiem bēniņos stāvējuša čemodāna, uzburt Saulstariņu, dejojošo dronu, kas vienmēr ir gatava atrast laiku "jaukai tasei tējas", saskatīt pulksteni, kas ik dienas apstājas precīzi 11.55, sadzirdēt plates atskaņoto dziesmu, kas šķiet vajājam Lauru nakts vidū un vēl, un vēl. Šī ir grāmata, kurā ik teikums uzbur smaržu, garšu, skaņu, noskaņu. Grāmata, kurā norisinās paralēli stāsti, lai grāmatas izskaņā saslēgtos perfektā unisonā.
Iespējams, ka "Pazudušo lietu glabātāju" atšķirīgu no citiem romantiskajiem darbiem ar paredzamo sižeta atrisinājumu padara Rutas Hoganas rakstības stils un asprātīgā, dzīvā un visnotaļ ticamā valoda. Viņas varoņi nebūt nav ideāli, literatūrkritiķi var apšaubīt tā vai cita tēla rīcību, taču nevar noliegt, ka pat klišejas Hoganas romānā ir kā punkts uz i, jo gluži vienkārši tā dzīvē ir. Lūk, tikai daži citāti, kas man lika pasmaidīt.
"Moda atgriezās Koperstrītā kā koncentrētā sērskābe vecas sievietes izskatā."
"Lilijai nekad nebija paticis Elīzas iecerētais Henrijs. Viņa nevarēja uzticēties vīrietim, kuram bija tāds pats vārds kā putekļu sūcējam."
"Dzīva viņa varbūt bija, bet aša noteikti vairs nē."
"Esmu tik sausa kā Džeimsa Bonda martini."
"Nu jau viņai ir gandrīz astoņdesmit deviņi, un viņa ceturtdienās ēd tikai kāpostus."
"Ķermenis kā bifelim, prāts kā kodei, - tā par savu vīru mēdza teikt Greisa."
Un tā varētu turpināt vēl un vēl. Hogana turklāt ir veidojusi ne tikai paralēlu stāstu līniju, bet arī galveno varoņu dzīvē iepinusi daudz atsauču uz literāriem darbiem un filmām, tāpēc lasītāji var pārbaudīt savu erudīciju kultūras jautājumos. Romānā būtiska loma ir autoru, izdevēju un grāmatu videi, tāpēc interesanti vērot, kā caur varoņu tekstiem atklājas pašas autores vērojumi par mūsdienu literatūru un populārākajiem žanriem. Arī tāpēc šis romantiskais romāns ir atklājums pat tiem, kuriem romantika saistās tikai ar kvēliem skūpstiem un solījumiem mēnesnīcas gaismā.
Man Rutas Hoganas romāns "Pazaudēto lietu glabātājs" bija kā krāšņa komēta, kā krītošā zvaigzne, kas aizrauj elpu un paliek atmiņā. Ja esi lasījis pērn izdoto Mišelas Geiblas romānu "Dzīvoklis Parīzē", tad Hoganas darbs noteikti patiks. Un tā vien šķiet, ka Rutas Hoganas romānā "Pazudēto lietu glabātājs" ieskanas burvīgās "Amēlijas" notis, kas padara šo pasauli jaukāku un sirsnīgāku.
Un nu - laiks jaukai tasei tējas!
Komentāri
Ierakstīt komentāru