Ja man būtu 13 gadi, es vienkārši dievinātu Agneses Zarānes jauniešu romānu "Slīdošās kāpnes" (izdots 2019. gada martā)! Es saldkaisli nopūstos un ilgotos pēc vidusskolas gadiem un tiem jaukajiem puišiem, kas aprakstīti grāmatā. Ja man būtu 18 gadi kā darba galvenajai varonei Signei, es paraustītu plecus un pievērstos savai ikdienai. Bet man ir dēls, kuram ir 18 gadi, tāpēc visnotaļ raiti uzrakstītajā romānā es ik pa laikam saskatīju pretrunas atsevišķās aprakstītajās situācijās.
"Slīdošās kāpnes" sižeta ziņā ir vienkāršs un lineārs vēstījums par to, kā 18 gadus vecā Signe ar savu mammu, kura romānā visbiežāk gan tiek dēvēta par Elīzi, pārceļas no Ludzas uz Rīgu tieši pirms 12. klases sākuma. Mamma un meita ir kā divi pretpoli, jo brīžiem nepamet sajūta, ka Elīze ir tā tīnīte, kurai rit dzīve, bet Signe ir pusmūža tantuks, kurai vairāk rūp puķpodu sarindošana atbilstoši māmulītes vēlmēm. Signes vecāki ir šķīrušies, viņas attiecības ar Rēzeknē dzīvojošo tēvu, kurš ir "tikai parasts vēstures skolotājs, kas iesprostots izdzīvošanas minimuma robežās", ir praktiski nekādas, lai gan romāna gaitā ievirzās pozitīvāk. Ja par mammas draugu Signe saka "mīļākais ar daudzciparu banknotēm kabatā, savu biznesu un pāris nekustamajiem īpašumiem", tad par tēta attiecībām izsakās šādi: "Es nojautu, ka tētim arī ir kāda draudzene". Vai ievērojāt? Mātei ir "mīļākais", bet tētim - "draudzene".
Ludzā paliek Signes labākā draudzene Karīna, un jau romāna sākumdaļā Signe viņu nodēvē par bijušo labāko draudzeni. Pag? Tiešām? Nē, nē, nē, autore taču būs pārrakstījusies, vai ne? Mēs taču draugus nenorakstām, tiklīdz esam aizvēruši nama durvis, vai ne? Starp citu, tieši ar tiem, kurus dēvē par "labākajiem draugiem", arī mūsdienu jaunieši uztur attiecības ilgstoši par spīti attālumiem un mainītām skolām. Mani pašas vērojumi par savu jauniešu ikdienu, kā arī sarunas ar viņiem apstiprināja vēl kādu ačgārnību, proti, Signe un Karīna savā starpā sazinās... sazvanoties. Pajautājiet jebkuram 18-gadīgam jaunietim, cik minūtes mēnesī viņi patiešām runā pa mobilo telefonu un kā viņi sazinās ar draugiem! Iespējams, ka atbilde būs tāda, kāda ir mūsu ģimenē un bērnu draugu ģimenēs, ka vienīgie zvani ir no vecākiem. Tāpat es nenoticēju tam, ka Signe Karīnai nezvana un pat neraksta nekādas ziņas mēneša garumā, jo vienkārši nav laika, turklāt Karīna ir tik ļoti uzmetusi lūpu, ka pati arī Signei neuzmācas. Labi, tās pāris reizes, kad Karīna mēģina sazināties, nav arī paliek, gaisā karājoties.
Signes stāsts ir par pēdējo skolas gadu jaunajā vidē, kurā viņa iejūtas ļoti ātri un tiek pieņemta jau pirmajā skolas dienā, jo kā gan citādi var nosaukt tūlītēju uzaicinājumu uz ballīti? Ir foršās kompānijas un stilīgie puiši, uz kuriem kārus skatus met jaunākās skolnieces, ir sarunas par neko un sarunas par nākotni, mīlestība, cerības, atziņas un dzīves mācības - viss, kas iederas jauniešu stāstā, tāpēc šo sižeta līniju sīkāk neaplūkošu. Tomēr mani nepamet sajūta, ka "Slīdošās kāpnes" cenšas tiražēt stereotipus, bet tā gribētos, lai 21. gadsimta latviešu literatūra jauniešiem būtu ar atbrīvotāku skatījumu. Nē, es nesaku, ka visiem romāniem jābūt kā feministu manifestiem, taču man tiešām šķiet, ka Agnese Zarāne Elīzes tēlā ir ielikusi teju vai visu enerģiju, lai attēlotu kontrolējošu māti, kas turklāt ir apsēsta ar sevi, savu daili un vingruma procedūrām, izbauda tā paša mīļākā naudas plūsmu, turklāt vēl meitai novēl tieši tādu pašu (eleganti ērtu?) dzīvi. Jā, jā, tieši māte ir tā, kas apgalvo, ka "mīlestība vienkārši ir nežēlīga, saproti to! Vienmēr ir jāizvēlas nodrošināti, stipri vīrieši, kas vairāk mīlēs tevi, nevis paši sevi!" un "Signe, mīlestības nav, visi tikai viens otru izmanto līdz derīguma termiņa beigām. Tāpēc mums ir svarīgi būt derīgām iespējami ilgi". Nenoliedzot, ka šādi uzskati un attiecību modeļi eksistē, man gribētos, lai literatūra sper vienu solīti pretī varoņiem, kas bēg no gadu desmitiem iesakņojušos stereotipu atražošanas.
Strauji metoties uz otru zemeslodes puslodi, varam iepazīt Toma Kreicberga jauniešu romānu "Havanas kaķu karalis", kas oriģinālā ir sarakstīts angļu valodā un izdots ASV. Protams, tas ir apsveicams fakts, jo labi zinām, cik pārsātināts ir starptautiskais grāmatu tirgus. Izlasot darba anotāciju (latviski darbs izdots maijā), svārstījos par lasīšanu, jo šķita, ka šis varētu būt 21. gadsimta nolējums tādam pagājušā gadsimta 80. gadu grāvējam kā filmai "Netīrās dejas", jo 16-gadnieki, dejas un vasara kopā izklausījās pārāk saldi. Maldi, maldi, maldi! Patiesībā šī grāmata ir kā aizraujošs virtuāls ceļojums Kubas vēsturē, sociālekonomiskajā un politiskajā situācijā, ko paralēli pavada jauniešu attiecības uz desmitiem salsas un rumbas ritmu fona.
Grāmatas galvenais varonis Rihards Hāns Gutjeress, kura mīļākais rakstnieks ir Patriks Rotfuss, ir diezgan neatkarīgs čalītis, jo uztur veiksmīgu kaķu video lapu, taču pēkšņi nolemj apgūt salsu, ko pats nodēvē par "šļūkājošu veco ļaužu deju". Tā kā viņa mirusī māte ir no Havanas, puisis var būt arī Rikardo un galu galā iepazīties ar savas pirms 30 gadiem no Havanas emigrējušās mātes radiem. Vēl aizraujošāk, ja vasaras braucienā viņš var paņemt līdzi savu sirdsāķīti Anu, kas patiesībā ir motivācija salsas apgūšanai. Jūtas gan nav abpusējas, bet tā nu arī dzīvē pārsvarā mēdz notikt. Tiktāl viss ir jauki un saldi. Tiesa, Havanā valda holera.
Kreicberga darba vērtība atklājas Rika vēstījumā par Havanas mūsdienām un pagātni, cilvēku vērojumos un tikai nojaušamajā stāstā, kas ietērpts salsas ritmos. Rika un Anas satiktā aktīviste Miranda saka šādi: "- Jūs, tūristi, te iebraucat, tiekat pie visa labākā, ko Kuba var piedāvāt, - ēdiena, kuru daudzi no mums pat nav pagaršojuši, naktsklubiem, visa kā. Lai nu tā būtu, mums vajag jūsu dolārus, lai izdzīvotu. Bet tad jūs cenšaties iebāzt degunu mūsu virtuvēs, vannasistabās, privātajā dzīvē. Kāpēc? Lai varētu uz to visu paskatīties un sākt klaigāt - ai, nabaga kubieši! Lai varētu aizbraukt mājās, feisbukā publicēt pāris ierakstu un lepoties ar sevi?". Tiesa, Riks un Ana ātri tiek ievadīti īsajā kursā, kā pēc iespējas vairāk iederēties vietējo pūļos, nevis kļūt par slaucamiem tūristiem, taču tieši Rika kaķu video sapelnītie dolāri spēj pavērt dažas durvis.
Lai gan Rika tikšanās ar mātes jaunības dienas mīlestību dzejnieku Rikardo Euhenio Eševeriju Lopesu, kurš izcietis 20 gadus ieslodzījumā, šķiet ticama, Kreicberga romānā pārspīlēta, manuprāt, ir spiegu daļa. Tāds azartisks tehnogīks kā Riks noteikti palīdzētu slepus pārsūtīt māsīcas draudzenes nolaupīšanas video, taču vai tiešām būtu tik vienkārši nolaupīt divus nepilngadīgus amerikāņus pie partijas funkcionāres nama? Vai tiešām šie jaunieši (pēkšņi!) ir tik ietekmīgi, lai attaisnotu risku? Nē, nē, mani šīs metodes nepārliecināja. Apklusinot savu neticību, tomēr ar patiesu sajūsmu izbaudīju ik teikumu, kas veltīts Kubas sabiedrībai un politikai, jo pati autora pieeja - ļaut Rikam iepazīt Havanu gan no tūristu skatpunkta, gan kā savas mātes dzimto zemi - šķita ļoti veiksmīga. Tomam Kreicbergam no manis pienāks bonusa punkti, jo grāmatas lasīšanas laikā es Spotify sameklēju vairākus no pieminētajiem mūziķiem un skaņdarbiem, tāpēc šis ir bijis visaptverošs kultūrceļojums a la "viņi dejoja vienu vasaru" stilā.
Savukārt par šīgada jūnijā publicēto Kārenas M. Makmanusas jauniešu romānu "Kāds no mums melo" man nebija nekādu ekspektāciju. Prātā gan ieskanējās doma, vai es vispār vēlos lasīt jauniešu detektīvromānu un ko no tāda varētu sagaidīt. Šajā romānā jaunieši ir 17 gadus veci skolēni, turklāt aprakstītie notikumi - skolasbiedra nāve un tai sekojošās apsūdzības izmeklēšanas gaitā - sadraudzina jauniešus, kuri citos apstākļos cits citu neiepazītu. Gudrīte, skaistulīte, sportists un vienkārši lūzeris. Kāpēc gan autorei romāna centrā izvirzīt šādu kompāniju, kurai ir pārāk atšķirīgas intereses un sociālais stāvoklis?
Taču detektīvromānos nekad nekas nav tā, kā tas no sākuma izskatās. Četrotnei ir ne tikai katram pašam savi un kopīgie izmeklēšanas gaitas noslēpumi, bet arī ģimeņu skeleti, kas pamazām atrod skapju durvis un dienasgaismu. Iespējams, ka autorei vajadzēja šķietami nesaderīgo jauniešu kompāniju, lai politkorekti atklātu visas šībrīža aktuālās tēmas (ne tikai apšaudes ASV izglītības iestādēs) un tādējādi ar grāmatas varoņiem spētu identificēties pēc iespējas plašāks lasītāju loks. Par šādu rīcību, protams, autorei pienākas bonusa punkti, jo te nu tiešām varam iepazīt visdažādāko sabiedrību un vides. Galu galā taču šī četrotne ir jāpadara par labākajiem draugiem teju uz mūžu, ja reiz esam par sabiedrības integrāciju. Mēģinu tam noticēt.
Jauniešu romāniem ir jābūt ar laimīgām beigām vai vismaz tiem ir jārada ilūzija, ka laimīgas beigas ir iespējamas, ka ir cerība, turpinājums, iespējas. "Slīdošās kāpnes", "Havanas kaķu karalis" un arī "Kāds no mums melo" var aizvērt ar šādu sajūtu. Kāds ir guvis mācību, kāds ir pieaudzis, kāds ir atrisinājis samezglojušās ģimenes attiecības, kāds ir iemīlējies, kāds - samierinājies ar zaudējumu. Šie ir stāsti, kas iederas jaunības maksimālismā. Un jā, nenāk par sliktu, ja arī tīņu vecāki palasa, kas tad šobrīd ir aktuāls 16-18 gadus vecu grāmatu varoņu dzīvēs, jo pāri visām sižetu nepilnībām un gluži subjektīviem iebildumiem ar pārliecību varu apgalvot, ka visi trīs romāni ir ar dzirkstošu un asprātīgu valodu, kas lasīšanu padara par patīkamu laika kavēkli dienās, kad pašu tīņi ar draugiem bauda vasaru.
Taču detektīvromānos nekad nekas nav tā, kā tas no sākuma izskatās. Četrotnei ir ne tikai katram pašam savi un kopīgie izmeklēšanas gaitas noslēpumi, bet arī ģimeņu skeleti, kas pamazām atrod skapju durvis un dienasgaismu. Iespējams, ka autorei vajadzēja šķietami nesaderīgo jauniešu kompāniju, lai politkorekti atklātu visas šībrīža aktuālās tēmas (ne tikai apšaudes ASV izglītības iestādēs) un tādējādi ar grāmatas varoņiem spētu identificēties pēc iespējas plašāks lasītāju loks. Par šādu rīcību, protams, autorei pienākas bonusa punkti, jo te nu tiešām varam iepazīt visdažādāko sabiedrību un vides. Galu galā taču šī četrotne ir jāpadara par labākajiem draugiem teju uz mūžu, ja reiz esam par sabiedrības integrāciju. Mēģinu tam noticēt.
Jauniešu romāniem ir jābūt ar laimīgām beigām vai vismaz tiem ir jārada ilūzija, ka laimīgas beigas ir iespējamas, ka ir cerība, turpinājums, iespējas. "Slīdošās kāpnes", "Havanas kaķu karalis" un arī "Kāds no mums melo" var aizvērt ar šādu sajūtu. Kāds ir guvis mācību, kāds ir pieaudzis, kāds ir atrisinājis samezglojušās ģimenes attiecības, kāds ir iemīlējies, kāds - samierinājies ar zaudējumu. Šie ir stāsti, kas iederas jaunības maksimālismā. Un jā, nenāk par sliktu, ja arī tīņu vecāki palasa, kas tad šobrīd ir aktuāls 16-18 gadus vecu grāmatu varoņu dzīvēs, jo pāri visām sižetu nepilnībām un gluži subjektīviem iebildumiem ar pārliecību varu apgalvot, ka visi trīs romāni ir ar dzirkstošu un asprātīgu valodu, kas lasīšanu padara par patīkamu laika kavēkli dienās, kad pašu tīņi ar draugiem bauda vasaru.
Komentāri
Ierakstīt komentāru