Man tuvākie cilvēki, ar kuriem dalos pārdomās par izlasītajām grāmatām, zina, ka teju gadu es staigāju bubinādama, tiklīdz izlasīju kādu jaunu latviešu autoru stāstu krājumu. Lūdzu, nepārprotiet mani! Es priecājos par katru latviešu rakstnieka veikumu, turklāt lielākoties esmu visnotaļ sajūsmināta par valodas plūdumu un labprāt iesaku darbus izlasīt citiem lasītājiem. Taču personiski mani bija nogurdinājuši - jā, tieši nogurdinājuši! - nebeidzamie stāsti par vientulību, nelaimēm šādām un nelaimēm tādām, dzīves ķibelēm, bezdarbiem, kaimiņiem, dzerstiņiem, ne-mīlestību, vārdsakot, vistotālāko bezcerību latviešu gaumē. Nupat izlasītie Baibas Zīles stāsti krājumā "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" atdeva man ticību stāstiem.
Jāatzīstas, ka pietrūka pavisam nedaudz, lai mana satikšanās ar Baibas Zīles jauno krājumu nemaz nenotiktu. Ja es ticētu grāmatas anotācijai, tad man vajadzētu muktin mukt no šī krājuma, jo anotācija piesola vientulību, nāvi, šķiršanos - teju visu, no kā centos izvairīties. Jā, es skatījos uz e-grāmatu savā planšetē vismaz nedēļu, meklējot motivāciju lasīšanai. Pirms dažām dienām biju izlasījusi stāstu krājumu, kurā nodarbojos ar "bezcerību uzskaiti", proti, pasvītroju stāstus, kuros ir runa par pašnāvībām pakaroties, pašnāvībām, griežot vēnas, slīcināšanos kanālā, bērēm, mirušo aprunāšanu, tāpēc gribēju svaiga gaisa malku un domu sakārtošanu. Es necerēju, ka to man var sniegt "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados".
Un es alojos! Es atkal pārliecinājos, ka IR jādod iespēja ikvienam darbam. Baibas Zīles krājumā "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" ir 13 stāstu izlase, kas variē noskaņu, vēstījumu un garuma ziņā. Protams, ka šie ir stāsti par dzīvi, par mums, par cilvēkiem mums līdzās, mūsu dīvainībām un dīvainībām, kuras pamanām laikabiedros. Protams, ka šie pavisam noteikti nav stāsti, kuri sniedz vienkāršas, precīzas, nekļūdīgas dzīves receptes un vēl atbildes uz to, kāpēc varonis ir šāds, bet stāsta sižets - tāds.
Vai šie vispār ir interpretējami stāsti? Vai tie ir nojaušami? Baibas Zīles stāstos mani visvairāk priecēja lasītājam dotā brīvība. Šeit punktus uz i ir jāsaliek pašam lasītājam, uzburot savā iztēlē autores sniegtos stāsta pavedienus. No mūsu pieredzes būs atkarīgs, cik plaši ļausim aizplūst (iespējamajai) stāstu interpretācijai.
No krājumā iekļautajiem stāstiem vismīļākie man ir divi: "Jakoba Rorbaha kauss" un "Cilvēks, kurš staigāja pa apli (Māceklis II)". Lasot "Jakoba Rorbaha kausu", stāsta sižets man šķita romāna un avangarda filmas vērts; to gribējās lasīt un lasīt, jo man kā lasītājai prātā uzbūrās ik stāsta rindiņa (piekritīsiet, ka divas jaunas meitenes, kas dodas peldēties uz mazpilsētai caurtekošo upi ar divriteņiem, varam iztēloties itin dzīvi, vai ne?). Savukārt "Cilvēks, kurš staigāja pa apli", ir mans favorīts sižeta un valodas ziņā. Ko jūs iedomātos, lasot šī stāsta pirmo teikumu "Viņu es ieraudzīju kādā rītā, kad mēs ar tīģeri sēdējām uz terases un dzērām tēju"? Tiesa, autore stāsta sākumā ir minējusi, ka tas ir veltīts "Kortasāram, kuram arī bija tīģeris", tātad ir sniegta nepārprotama atsauce uz argentīniešu rakstnieku Hulio Kortasāru, kurš pats tiek uzskatīts par vienu no meistarīgākajiem stāstniekiem, taču pat pēc šīs piezīmes tīģera parādīšanās jau pirmajā teikumā man saistījās ar bērnu rakstnieces Džūditas Kerras darba "Tīģeris, kurš ieradās uz tēju" nosaukumu. Bravo, tīģeris prot sajaukt visus domāšanas līmeņus! Ak, un stāsts ir tik burvīgs vēstījums, ko (atkal) varam interpretēt tik dažādi, un galu galā mums pašiem noteikti arī ir savi "dzīves apļi", kas regulāri atkārtojas.
Nevaru nepadalīties ar dažiem citātiem, kas man patika visvairāk.
"Glezna biju es, un es biju glezna, tās audekls bija austs no manas miesas un asinīm, un es pati tecēju līdzi laika upei citās upēs, uz citām bezgalīgajām magoņu pļavām, tad vēl tālāk, ātrāk un tuvāk gaismas sākumam."
"Klusums sanēja, apņēmis šalkt norimušo jūru, liedagu, viņa naktsmītnes māju, kāpas, mežu. Visu, kas bija apkārt. Tas iesūca sevī viļņus un kokus, skudras un bites. Un skumjas."
"Es atmiņām neticēju, atmiņas bija meli, kurus mānīgā laika straume pārvērta apšaubāmā patiesībā."
"Mēs nekad - nekad nevaram pieskarties skaistumam, pat vislielākajā pietuvinājumā atrodoties. Ja varētu, pieskāriena mirklī skaistums mūs uzspridzinātu. Tas būtu kā pieskāriens saulei."
Ja paņemsiet lasīt Baibas Zīles stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados", ir skaidrs tikai viens: jūs nebūsiet vienaldzīgs lasītājs. Jūs vai nu šos stāstus iemīlēsiet, vai nu paziņosiet, ka "tur nekas nav saprotams". Varbūt Baiba Zīle varētu būt latviešu Alesandro Bariko? To rādīs laiks, taču es zinu, ka ar vieglu satraukumu sirdī gaidīšu šādus stāstus vēl un vēl.
Komentāri
Ierakstīt komentāru