Par pasauli, kas kļuvusi ātra un spilgta

 Šķiet, ka viena no angļu valodas frāzēm, ko saprot ikviens pat nemācījies šo valodu, ir "waste of time" - laika izniekošana, notriekšana, nosišana. Un nu mēģiniet atbildēt uz šādu jautājumu: cik rakstzīmēs jūs spētu apcerēt šo frāzi, izmantojot tādus skaidrojumus kā "nodīkots un noplenderēts laiks" un "notriekts un izniekots laiks"? Vai vispār viegli spēsiet izskaidrot atšķirību starp šiem vārdiem? Lai kāda būtu atbilde, Paskāla Mersjē grāmatas "Vārdu svars" lasīšanu nekādā ziņā nevarēs nosaukt par "noplenderētu laiku". Šī visnotaļ apjomīgā (drukātā formātā grāmatai ir 464 lpp., bet es lasīju e-grāmatu) darba lasīšana var būt laikietilpīgs process, jo ik pa brīdim rodas vēlēšanās atgriezties pie jau lasītā un pārdomāt kādu no autora/viņa varoņu atziņām. 

 

Paskāla Mersjē romānu "Vārdu svars" vajadzētu noteikt par obligāto literatūru ikvienam humanitārās jomas studentam, ikvienam tulkotājam un ikvienam autoram. Šī grāmata ir himna dzīvei, liktenim, nejaušībām, draudzībai un apsēstībai ar vārdu mākslu. Mersjē un viņa varoņi pierāda, ka valoda spēj sagādāt teju vai pārpasaulīgu prieku un radīt nāves bailes, jo valoda ir ES, bet šis ES bez valodas var sabrukt. 

"Vārdu svaru" var lasīt vairākos līmeņos. Paskāla Mersjē romāna galvenais varonis Saimons Leilands ir nu jau pavecs vīrs, kurš mantojumā saņem māju Londonā, uz kuru dodas pēc Itālijas Triestē ar ģimeni pavadīta ceturdaļgadsimta. Šī ir kā sava veida bēgšana, lai saprastu, ko tulkotājam, kurš jaunībā vēlējies iemācīties visas valodas, kurās runā ap  Vidusjūru, iesākt ar savu dzīvi, kuru strauji un neatgriezeniski mainījis kāds atgadījums medicīnas iestādē. Londonā Leilands iepazīstas ar kaimiņu Kenetu Bērku, notiek atkalredzēšanās ar draugiem izdevējiem, autoriem un tulkotājiem, paralēli vijoties stāstiem par Leilanda pieaugušo bērnu Sidnija un Sofijas dzīves gaitām, pārdomām un šaubām, kā arī vēstījumiem par Triestē palikušajiem draugiem un kolēģiem. 

Paskāls Mersjē soli pa solim atklāj nedrošību, šaubas un bailes, kas pavada ikvienu cilvēku dažādos dzīves posmos. Vai Sidnijam ir cerības atjaunot attiecības ar ilggadējo draudzeni? Vai Sofijai piekrist filmēšanas grupas piedāvājumam par projektu slimnīcās, lai gan viņa ienīst "balto kastu" - mediķus, kuriem pati bijusi piederīga? Vai reiz notiesātais tulkotājs Kuzmins spēs uzveikt bailes, parakstot tulkotos darbus? Vai Saimonam Leilandam izdosies rast vārdus pašam savam stāstam? Vai ir iespējams samierināties ar dzīvi kā atkārtošanos, kad izskan apgalvojums "es vairs nepieredzu sevī neko jaunu", lai tomēr saskatītu, ka katra šķietamā atkārtošanās sniedz jaunu pieredzi, pavērsienu, piedzīvojumu? 

Grāmatā var ienirt kā citātu jūrā, pie kuriem gribas uzkavēties un atgriezties, lai izbaudītu Mersjē un viņa varoņu pārdomas un atziņas. Lūk, tikai daži, kas parādīs romāna noskaņu.

"Ko cilvēks gaida, kad atgriežas kādas agrākas dzīves vietās? – viņš sev jautāja. Atmiņas. Protams. Sevišķi dzīvīgas, ainām bagātas atmiņas, pilnas pagājušu noskaņojumu. Protams. Taču ko var cerēt no šīm atmiņām? Ko mēs ar tām darām? Mēs jūtam, ka savā iekšienē esam aizstiepušies un izpletušies tālu pagātnē, jūtam savu iekšējo stiepšanos. Vai tas ir tas? Un vai tas mums palīdz, kad domās cenšamies iestiepties kādā nākotnē?"

"Nekas nepasaka par mums vairāk kā stāsti, kurus mēs izgudrojam."

"Vislabāk ir liedagā: pietiek laika ieiet šajā plašumā, viļņi skrien krastā un skries vēl bieži, vēl ļoti bieži, bezgalības sajūta, tagadne nav nekas tāds, par ko jāraizējas, ka tas drīz paies un ka tā ir maz; tagadnes ir daudz, vēl ļoti daudz, beigas nav saredzamas. Un soļi: cik daudzus vēl būs iespējams nostaigāt!"

""Vai ir iespējams visā nopietnībā prātot, lai izšķirtos starp komatu un semikolu, ja citi nezina, kur pārnakšņot tā, lai nenosaltu?” viņš jautāja.”"

"Mēs taču dzīvojam ar sajūtu, ka esam ciešā, viengabalainā saistībā ar savu pagātni un dienu no dienas, bez pārrāvumiem un pauzēm, turpinām vērpt sava mūža pavedienu. Būtu nepanesami zaudēt šo sajūtu. Taču tā nav patiesība: mūsu dzīve ir gara, samudžināta virtene no peldošām atmiņu salām, ko apskalo aizmiršana, un mēs lēkājam no vienas uz citu, šurpu turpu un virtuozi protam aizkrāsot tukšumus ar plašiem un atjautīgiem stāstiem, kuri liek citiem un mums pašiem ticēt, ka mēs stāvam uz pastāvīgas atcerēšanās stingrā pamata."

Un, iespējams, šajā teikumā Paskāls Mersjē pasaka visu "Vārdu svara" būtību:

"Kopumā, es teiktu, šī grāmata ir stāstoša meditācija par to, kā tas ir – būt cilvēkam starp citiem cilvēkiem un ielaisties samezglotās, daudzveidīgās attiecībās ar tiem."

 Šī ir lieliska grāmata!

P.S. Paskāla Mersjē romānā "Vārdu svars" vairākkārt minēts tulkojums no kāda darba, kurā aprakstīts Rīgas jūras līcis. Šis fragments ir burvīgs.

Un vēlreiz P.S. Pirms dažām dienām pusdienlaikā stāstīju dēlam par Mersjē romānu. Kad apklusu, viņš teica: "Lūdzu, nepārtrauc, stāsti vēl!". Šķiet, man bija izdevies atrast savu "vārdu svaru".