Pāriet uz galveno saturu

"Saiet sunī" jeb Ikdiena ar korgiju

Un tā nu tas notika arī ar mani, un es esmu oficiāli atzinusies, ka esmu sagājusi sunī! Šī gada 7. aprīlī es oficiāli kļuvu par “suņu tanti”, bet dienu pirms Kori astoņu mēnešu jubilejas (viņas dzimšanas diena ir 2. februārī) esmu tiktāl sasparojusies, ka ikdiena ar korgiju prasās pēc regulārākas reportēšanas. Kāds noteikti saķer galvu un iesaucas: “Ak, jē! Vēl kāds grib pļāpāt par savu (lielisko) suni!” Aha, jā, Kori ir lieliska, protams! Kāds cits nodomās: “Vai tad tiešām nepietiek lasāmvielas par suņiem?” Jā, droši vien, ka pietiek. Kādam pietiek. Bet šī ir mana versija par ikdienu ar suni. Tātad... Parasti pirmie jautājumi ir “Bet kāpēc suns?” vai “Kā tas viss sākās?”.

Dienās, kad vienatnē esmu klimtusi pa šeidī laukiem un takām, esmu domājusi par divām lietām: cik ļoti es gribētu pusizmēra suni un cik daudz visapkārt ir iedvesmojošu vietu detektīvromānu rakstniekiem. Nē, nē, es nepārrakstījos un patiešām nedomāju romantiskos romānus, bet gan detektīvus. Miglas apņemti lauki pēc vakara veldzējošās lietusgāzes un kovārņu mazuļu balsu pieskandinātie parki agrās rīta stundās manā pasaulē nudien vairāk iederas detektīvstāstā.  

Lūk, ja es būtu rakstnieks, man noteikti būtu suns. Patiesību sakot, es gribētu normāla suņa izmēra suni, tādu kārtīgu kolliju, labradoru, sanbernāru, vācu aitu suni, un šie arī bija teju vai vienīgie, kurus pratu nosaukt kā suņus. Taču tad es sāku apsvērt ideju par pusizmēra suni kā vairāk piemērotu biedru manā detektīvstāstu rakstnieka ikdienā, jo mums ar suni vajadzētu būt nemanāmiem un veikliem, un tādi var būt mazāka auguma radījumi.

Manu suni sauktu Hamfrijs, Huberts vai Horācijs. Viņa noteikti nebūtu Lesija. Bet varbūt es viņu nosauktu par Līzbeti, Loru vai Lukrēciju. Pag, tiešām? Es taču to nedomāju nopietni, jo suni nosaukt par Lukrēciju būtu briesmīgi, patiešām briesmīgi.

Nu gan no iedomām atpakaļ īstenībā! Ja parasti ģimenē bērni ir tie, kas dīc “Mammmuuuuū, gribu sunīti!”, tad mūsmājās lielais dīcējs gadiem esmu bijusi es. Nemierīguma dēļ ģimene mani pat dēvēja par bīglu. Iespējams, tieši tāpēc kā varbūt-kaut-kad-nākotnē-un-vecumā iespējamais suns tika piesaukts bīgls. Tam ir tāds diezgan neliels augums, un vienas bīglu dāmas vārdā Lote darbus (un nedarbus) pat biju iepazinusi, taču tad teju visas pasaules uzmanība tika pievērsta tiem slavenajiem korgijiem, kas palika pēc Elizabetes II (un cik labi, ka es nefanoju par ponijiem, jo tad varbūt man dzīvoklī vietu nāktos dalīt ar kādu mazu Emmu), un mūsmājās atskanēja vīra (saprāta) balss, sakot “nu labi, ja tu gribi suni, tad tikai korgiju”. Un pēc pusgada meklējumiem meitas balss savukārt sauca “mammu, es tev atradu korgiju”. Velsas pembroku (protams) ar strupasti (bobtail, kā gan citādāk), kas suņu inteliģences skalā ieņemot 11. vietu. Sirds kūst un sajūsma plūst, un vēl pēc dažām nedēļām pie mums iedipina Feja četrās augstpapēdenītēs, viņas bēbis, kas nu ir mūsu Kori, un Fejas saimnieks. Čau, dzīve ar četrkājaino mazbēbi var sākties!

Nedēļu pirms tam gan mēs jau esam sākuši “saiet sunī”, jo savs pirmais suns ir tieši tāpat kā savs pirmais bērns, kuram tiek gādāts pilnīgi viss, kas rakstīts grāmatās un interneta dzīlēs. Jā, Kori ir pat aitiņa ar sirdspukstiem, ja nu uznāktu skumjas pēc īstās mammas, brāļiem un māsām. Vai vajadzēja? Hmmm, īsti nē, bet aitiņa mīļa arī bez sirdspukstiem un izmantojama joprojām.

Lūk, un šajā vietā es apstāšos, lai nākamreiz pastāstītu par suņu rotaļlietu vareno industriju. Starp citu, Kori savā astoņu mēnešu jubilejā saņems jaunu rotaļlietu – Lielo Lapsas kungu.

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.