Skan fanfaras un plīvo karodziņi, un meža fejas sauc "Lai dzīvo mūsu Kori!" - apmēram tā varētu sākt pasaku par pāris dienas iepriekš aizvadīto Kori pirmo dzimšanas dienu, ja Kori būtu pasakas korgijs. Bez īstām kūkām, bet ar jaunu rotaļlietu kā torti, Kori ir kļuvusi gadu vecs suns, un nu mēnešu skaitīšanas vietā aizies gadi. Kā jau visiem bēbjiem. Savas dzimšanas dienas pievakarē Kori saņēma apsveikumu ar savas mammas foto no Fejas saimnieka, un tikai tad man kaut kā nejauši salikās kopā abu dāmu vārdi kā "korifeja". Jo kā gan citādāk sieviešu dzimtē saukt "korifejs"? Vārdsakot, Kori ir un paliek izcils suns, un paldies Fejai par šo gudro pirmdzimto bēbi un visiem zvaiģžnu stāvokļiem, kas ļāva mums satikties.
Taču tieši Kori gada jubilejas nedēļā ir sanācis tā, ka vairākas dzīvnieku patversmes savās Facebook lapās ir publicējušas ziņas par nežēlīgi un bezsirdīgi pamestiem suņiem un kaķiem, tostarp arī maziņu bēbju vecumā. Par dažus mēnešus vecu sunīti, kas atrasts piesiets autobusa pieturā Zemgalē. Par pāris mēnešus vecu kucēnu, kurš dubļains klumpačojis viens pats pa ielu kādā pilsētā. Par sunīšiem un kaķīšiem, kuri atrasti savainoti "mētājamies" un kuru atlabšana ilgst mēnešiem. Par mīļdzīvniekiem, kuri nespēj atgūties no savu "saimnieku" radītajām traumām gan fiziski, gan psiholoģiski, un tiem, kuri patversmēs gaida Savu Cilvēku nevis dienām vai nedēļām, bet gadiem.
Es reižu reizēm, skatoties uz Kori - suņu meiteni, kuras abi vecāki ir Velsas korgiji pembroki, un Katonu - nu jau seniorkaķi, kurš kā nezināms bēbis nonāca Ulubelē un kuru adoptēja kāda ģimene, bet pēc pāris dienām esot atveduši kaķēnu atpakaļ uz patversmi, - domāju, ka viņi man šķiet laimīgi. Viņi tiek bužināti un izņurcīti. Ar viņiem spēlējas un viņiem ir savas mantas. Viņiem ir ēdienu pilni trauciņi un ēdienu vēlmju īstenošana (un mums jau kā joks no draugiem un kolēģiem skan jautājums: "Klau, kā es varu pieteikties pie tevis par mājdzīvnieku, lai dabūtu tās Kori garneles?"). Es zinu, zinu, ka tā ir normāli jābūt un tā lielākoties ir visiem mīļdzīvniekiem, taču man galvā nebeidz skanēt šīs patversmju ziņas. Suns un kaķis, un trusis, un papagailis, zivs, kāmis - ikviens mājdzīvnieks! - ir ģimene. Varbūt tiešām vienīgais risinājums būtu mājdzīvniekus atļaut turēt tikai cilvēkiem, kuri iziet speciālus kursus? Arī automašīnu atļauj vadīt pēc minimālas prasmes pierādīšanas, lai gan tas nenozīmē, ka uz ceļiem visi būtu vienlīdz labi un pieklājīgi braucēji, un arī "dzīvnieku turētāju kursi" neizslēgtu iespēju, ka kādam mīļdzīvnieks pēkšņi nekļūst par liekēdi, no kura jāatbrīvojas autobusa pieturā.
Bet Kori savā gada jubilejas nedēļā ir izbaudījusi kārtīgu atkusni un kārtīgu mazgāšanos katru dienu, jo pēc garajām pastaigām mājās ieveļas laimīga dubļu pika. Dubļi, dubļi, ledus, ledus, oooo, vēl arī kārtīga ūdens peļķe! Kas var būt labāks par šo sīkam korgijam! Tak slapjš un netīrs vēders ir tīrais sīkums, ja gaisā virmo pavasara smaržas un zem sniega krājumiem parādījušies kociņi, kurus nu var pārnest no vienas takas malas uz otru un asināt kā spiczīmuļus. Un šis suns zina, ka viņa var ložņāt un pētīt, grauzt un ošņāt, un mēs paskriesim, un vēl arī aiziesim ap to krūmu peles migu pameklēt, jo priecīgs suns dara priecīgus arī mūs.
Mana lielākā vēlēšanās, Kori gada jubilejas nedēļu aizvadot, būtu katram patversmju dzīvnieciņam satikt Savu Cilvēku, kurš pieņemtu, ka nav divu vienādu suņu, kaķu vai citu mīļdzīvnieku, katram ir savas labās un sliktās dienas, niķi un stiķi, bet viņi visi ir mūsu ģimene. Viss, eju sabužināt Kori un Katonu!
