Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina.
Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu es labi apzinos. Vai tāpēc tos skaļos, lielos milžus vai mazās pūkšvammes ārā nevajag vest?
Manuprāt, vispirmais jebkurā situācijā ir pašam suņa saimniekam sev godīgi jāatbild uz jautājumu "Kāpēc tieši TEV ir suns?". Nebūs daudz suņu saimnieku, kuri pateiks, ka visu par savu suni jau zināja, izvēloties to kā kucēnu (vai adoptējot no patversmes, vai jebkurā citā situācijā). Vai tiešām visu mazo suņu īpašnieki jau no paša sākuma nolemj: "mans suns ir tik mazs, ka ārā pastaigās nevedīšu"?
Suns ir ģimene, nevis glīts piekariņš pie atslēgu saišķa. Mazs un liels, bet tas prasa rūpes. Neviens vecāks, piedzimstot bēbim, taču nenolemj, ka šo Jāni vai Martu mēs nu gan ārā nevedīsim. Jo pēc būtības ir taču simtiem iemeslu, kāpēc arī bēbim ārā var nepatikt un uznākt kreņķis. Tad kāpēc lai ar suni nestrādātu un neizdomātu dažādus scenārijus, kā pastaigas padarīt patīkamākas?
Arī Kori no katra jauna priekšmeta, īpaši no trokšņaina, pirmajā reizē nobīstas. Savā pirmajā vasarā viņa bija neizpratnē par divriteņiem, par skrejriteņiem un par petardes šaujošiem tīņiem. Pirmais lapu pūtējs tika uzlūkots ar aizdomu pilnu skatu, bet pirmās slēpes un ragavas sagaidītas ar skaļiem "vau". Manuprāt, tas ir pavisam normāli, ka suns, tāpat kā ikviens no mums, ir neizpratnē par lietām, vietām un skaņām, ar kurām līdz šim nav iznācis iepazīties. Mierīgi pastāvam un parunājam, kas tas ir, ļaujam sunim saprast, ka tas nav nekas tāds, kas uzbrūk, un otrreiz bailīte vairs nebūs.
Kori pastaigas joprojām ir lēnas. Viņai ir atļauts ošņāties un pētīt pasauli. Viņai ir atļauts uzlekt uz laivas vai aizlīst aiz celma. Viņai ir atļauts apsēsties un klausīties skaņās. Varbūt tāpēc viņa ir ne tikai zinātkāra, bet arī rāma. Grāmatā "Dog is Love" autors Klaivs Vains (Clive Wynne) vairākkārt uzsver, ka ir pamats teikt, ka suņi mīl. Redzot, cik priekpilna ir Kori pastaigu laikā, es teiktu, ka es kā suņa saimniece būtu bezgala nežēlīga, ja nedotos garās pastaigās ar šo pūkdupsi. Tiesa, šodien es Kori brīdināju, ka pārāk cieša lūrēšana strupastes alā var beigties ar to, ka strupaste izsūtīs ārā strupasti, lai Kori dabūtu pļauku par iejaukšanos ģimenes privātajā dzīvē. Reiz jau kanālmalā bebrs mūs pārsteidza diezgan nesagatavotas, bet strupastes noteikti ir vēl izmanīgākas.
Komentāri